Noup, ticīgie ir šai ziņā viena veida, neticīgie ir dažādi.

Tur ir sākot no zvērinātiem ateistiem, kas tiešām eksplicīti tic, ka dieva nav, un beidzot ar agnostiķiem utt (kuri arī dažādi iedalās), kuri uzskata, ka nav zināms, vai dievs ir, vai nav. Tāpat ir cilvēki, kas uzskata, ka jautājums, vai dievs pastāv, nav svarīgs.

Ja zvērinātiem ateistiem būs tādi pat pakārtošanas riski kā ticīgajiem, tad lielākai daļai no tiem, kam šis jautājums nav principiāls, šis risks nebūs.

Svarīgais jautājums, uz kuru jāvar pozitīvi atbildēt, katram, kas pēta jebko zinātniski, ir -- vai ir iespējami kādi pierādījumi, kas pārliecinātu tevi par pretējo tam, ko tu tagad domā. Mūs neinteresē _pierādīt_ (ka dievs ir vai nav, vai ticībai ir kādi pamatojumi, kas iziet ārpus psiholoģijas un kultūras), bet _noskaidrot_, kā tad īsti ir.

Tas principā ietver zināmu apzināšanos, ka situācija ir neskaidra, kas ir zināmā mērā antitēze ticīgajiem (un zvērinātajiem ateistiem).