|
||||||||||||||||||||||||
Vasara un dūmi -
Comments:Visbīstamākie [sev un citiem] ir cilvēki, kuri uzsvērti un kaismīgi šausminās par to, kā citi pakļaujas varai, ideoloģijai, denuncē, "maina kažokus" utt. Jebšu tas norāda, ka pašam savs "manipulējamības lauks" ir cīši, jo cīši jelkādai refleksijai noslēpts pilnīgi nepārredzamā "aklajā" zonā. Un pirmajam kaut cik pieredzējušajam čekistam, SS-ietim, inkvizitoram utml., to uzlauzt būtu kā divus pirkstus...
Ir tik viegli identificēties ar varoņiem un disidentiem, un "nē, es nekad, cik šausmīgi ka tā var, es to nevaru saprast!" Sūdīgi ir nevarēt saprast, ka "sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" - jo lielāka nesaprašana, jo lielāks iesvārstījums pelēkajā un pavisam melnajā zonā. Vai tev ir kāds konkrēts piemērs par literāru vai personisku refleksiju, kurā savai valstij audzināts cilvēks sāk kalpot okupācijas varai bez draudiem un represijām? Man ir interesanti, ko par Vili Lāci šajā tēmā reflektēs Māris Bērziņš.
Puslīdz par tēmu:
https://m.imdb.com/title/tt1552197/ Paldies! Šo neesmu redzējusi. Pēc jautājuma atcerējos Ištvāna Sabo "Mefistofeli" https://www.imdb.com/title/tt0082736/,
Man tā Kavasaki roze vispār ļoti patika no daudziem aspektiem. Aktierdarbs fantastisks, režija un montāža ļoti laba.
Un daudz tādu filozofisku jautājumu, ļoti daudzslāņaina, tur daudz tēmu bija par ko esmu domājusi un šo to sev atbildēju pateicoties tai filmai Es dažubrīd mēģinu savākt kaut kādas A.Upīša pašrefleksijas druskas, bet baigi grūti iet, kā jau ar visiem centieniem ielīst svešā galvā. :)
Būtu interesanti par to lasīt kādu rakstu :) Vai viņš dienasgrāmatu, personiskas piezīmes nerakstīja?
Nē, nekādu dienasgrāmatu. :( Ir oficiālās autobiogrāfijas un atmiņas, kur, protams, viss ir orientēts uz konkrēto mērķauditoriju. Piezīmes - tik, cik kaut kādi "to-do list"-i utml. Viņš noteikti nebūtu cibojis, pārāk noslēgts nūģis. :)
Un tie varoņi un disidenti, kad viņiem kaut ko prasa par pāridarītājiem, visbiežāk iet piedošanas un nepārmešanas ceļu. Te būtu ko pamācīties. Un tā nav nekāda otra vaiga pagriešana, bet drīzāk sapratne par to, ka būt krānam – tā nav nekāda patīkamā pozīcija, kurā būt nonākušam. Un sava cena visticamāk jau ir samaksāta.
Daļēji tā ir, jā, bet Latvijā gan tā īpatnība, ka tie, kuri pretojās, pie sava vārda teikšanas tika 40 gadus vēlāk, jau cienījamā vecumā.
Rietumeiropas pretošanās kustībās, kuras pie vārda tika ātri, sapratne pret vācu okupācijas entuziastiem bija ļoti maza.
Starp latviešiem tomēr uzkrītoši daudz "labāko skolnieku". Nodevēju un stukaču tautiņa. To var just arī tagad, kad tā pati smerdiski zemiskā padevība tiek tēmēta nu jau citam Centram.
|
||||||||||||||||||||||||