|
|||||||
Vasara un dūmi - daiļās tradīcijas
Comments:Atgādinājums vietā ;) Interesanti, ka daļa no sašutušajiem par repertuāru, kuru min kā būtiskāko kāršanas iemeslu, esot piedalījušies šī repertuāra apstiprināšanā...
ko nu vairs… es uz šo visu stipri filosōfiski raugos :)
gal'nais, lai to kinžālu – publiski minēto un buduāriski inscenēto – nesaduras par daudz. gan jau ar vedējdēlu pie krūciņas apslacīsim šo dumpi sīkburžuāziskās detaļās. par Daili no citas puses: man vakar viens čoms, kad uzlielīju „savu” medu, izstāstīja, ka viņaprāt visgardāko medu varot dabūt no tantiņām pie Dailes dienesta ieejas! Uz šo visu atbilde esot "Smiļģa lāsts" un otra, darām to par Bārbikanu, kas visā visumā, nav nepareizi, vienīgi man uzvēdīja mazliet pēc klasiska NĪ attīstīšanas projekta ar visām tam pakļautajām sekām, atļaujos cerēt gan, ka Staņas arhitektūru un ēkas vizuālo ritmu neviens mīļuprāt ar reģipsi vai cēsu vērtnītēm neapsitīs.
(bet džilis apnika jau sen, kaut kā netika pāri tam vienam savam formātam, "kņižkas, smēkēt un rozā boa un korsetes."
Liepājā viņš vēl ne tik sen bija ļoti labs, Dailē gan no nesenākām izrādēm tikai "Saules bērni" patika. Bet apnicīguma līmenis arī citiem Dailē ir līdzīgs.
Man viena draudzene piedāvāja versiju, ka Liepājā viņam bija duka strādāt, bet Dailē dzert kafeju un pīpēt. Bet kopumā Dailei prasītos malks svaiga gaisa.
Un kādu mehanizētu transporta līdzekli uz skatuves katrā izrādē.
Viņš ir tīri labs tingel-tangeļu taisītājs, taču diezgan vienveidīgs. Lai gan varbūt Dailes lielās zāles piepildīšanai tieši to arī vajag. Daža ņemtne ap lielo zāli, kuru harizma vairs nespējot piepildīt, liecina par tieksmi tikt pie cēsu vērtnītēm.
Tieši šobrīd skatos Rēdera un Žagara 1:1. Tomēr esmu "zvaigznīšu" pusē. Tās nedaudzās Džilindžera izrādes, ko esmu redzējusi, vienmēr atstājušas vienādu pēcgaršu - žēlumu pret aktieriem, kam jārealizē tik lēti un šķebīgi režisora uzdevumi.
Cik noprotams no abu sarunas, ir bijusi diezgan liela nekaunība un patvaļa no Džilindžera puses arī naudas lietās, tā kā nekāds upurjēra oreols nu gan neapvij nesaprastā ģēnija galvu. Tomēr cik zīmīgi, ka pēdējās viņa iestudētās izrādes nosaukums - "Neiespējamā misija". Nepieciešamību pēc pārmaiņām laikam nenoliedz neviens, bet aizmuguriska biedru tiesa nedaiļo ne ambiciozos kungus, ne dāmas, vēl jo mazāk, ja paši piedalījušies repertuāra apstiprināšanā.
|
|||||||