Ja iepriekšējais bija kontrolzvans, tad vakar bija.. Hmm, nezinu.. Kā lai to nosauc? Zvana telefons, paceļu. Vīrene: "Vai tu viena?" Es: "Nē, nē!" "Tad pasauc *****."
Lūk, saruna ar manu topošo vīra māti, manu bērnu vecmammu pusotru mēnesi pirms kāzām.. :P
Reizē biju sašutusi, reizē gribējās tā smieties!
Varētu padomāt, ka
ar mani pēdējo pusgadu būtu runājusi katru dienu un sausu muti izrunājusi [a runājam tad tikai 1x un tas pats bija aizvakar :P]. Kas par cilvēkiem.. Ne normāla jautājuma, kā iet, kas jauns, ko darāt, nekā! Bet to, ka viņai principā neinteresē, kā man iet, pamanīju jau sen, jau no pirmajiem viņas zvaniem..
Bet, redz, bija drausmīgi svarīgi runāt ar dēliņu, lai pateiktu, ka aizkaru stangas šodien nevedīšot - it kā es tik duma un man pateikt to nevar ;) Ja jau tas bija tik svarīgi.. Jo par tām stangām vispār nekādas runas tagad i nebija :D
Nē, nu, skaidrs, piezvanīt taču vajag - vai gadījumā karstajā vasaras saulē dēliņš nav izkusis jeb vai ļaunā vedekla nav nozūmējusi, saindējusi vai, Dies nedod, kādu matiņu no galvas aizskārusi! :P Kā saka, kārtībai jābūt, kontroli vajag un savu varu jāizrāda.. Starp citu Sex & the City sērijas vakar tieši par šo tēmu rādīja :))) Kā vīra māte pērk savam mīļotajam dēliņam un viņa drausmīgajai jaunajai sievai jaunu gultu :P
Īsāk sakot.. Man jau par visu šo teātri dusmas sāk aizvietot histēriska jautrība.. :P
Tā kā vakar un citas iepriekšējās dienas
drako mani nolika pilnīgi un galīgi zemāku par zāli.. :) Nav, nav tik traki ar mani! :) Es pat tai dīvainajai mūķenei īsti labi patiku, nedaudz apspriedām pēcnāves tēmu. Izrādās jamā ir ar diezgan plašu interešu un zināšanu spektru. Bija daudz dzirdējusi/lasījusi par cilvēkiem, kuri ir bijuši it kā ceļā uz Viņsauli un atgriezušies.. Interesanta tēma..
Un vairākas reizes pieķēru pie pretrunām. Zinu, zinu tās kristiešu vājās vietas, bet par tām uzsākt diskusiju.. Piem., par to, kur beidzas Dieva atbildība un sākas cilvēka.. :)))
Atgriežos laicīgajā pasaule! :)
Mana mamma ar tēti apprecējās, kad viņai jau es biju pūrā no iepriekšējās laulības. Līdz ar to attieksme skaidra - gan pret mammu, kā lietotu preci, gan mani - sveša viņai...Acīs gan neizturējās slikti, bet... te ir tas, ko Tu teici - bērns jūt vairāk nekā varētu padomāt...un dzird vairāk, kā par tevi saka, ka tik neglītu bērnu viņas acis vēl nav redzējušas, ka vedekla tāda un šitāda...Un pēc tam jau vēlāk, kad bija pašas mazbērni... arī tas pats - viena mazmeita pa resnu, otra par tievu, mazdēlu vienīgo gan neaiztika, bet tas netraucēja viņu aprunāt aiz muguras. Nu nevar to izstāstīt, bet viņai nav ne takta izjūtas, ne īsta mīļuma...protams, viņa negrib neko ļaunu, tik to labu vien, bet visu vērš ļaunāku. Ai...pēc tās reizes, kad viņa māsai dzimšanas dienā pa telefonu apsveikuma vietā nolasīja tādu morāli, ka viņa pēc tam vēl visu nākamo dienu raudāja...man pazuda pēdējā mīlestības kripatiņa pret viņu... Viņa runā par lietām, par kurām nekā nezin. Vienīgais par ko visu mūžu būšu viņai pateicīga - par manu tēti, kuru nekad neesmu uztvērusi kā patēvu - lielisks cilvēks:) Un attiecīgi par brāli un māsām :)