noteikti juti attieksmi. Bērni dikti daudz sajūt patiesībā - tikai savā prātiņā nespēj to noformulēt. Vēlāk, kad gadi jau ir pagājuši vari tikai secināt šādas tādas lietiņas.

Mana mamma ar tēti apprecējās, kad viņai jau es biju pūrā no iepriekšējās laulības. Līdz ar to attieksme skaidra - gan pret mammu, kā lietotu preci, gan mani - sveša viņai...Acīs gan neizturējās slikti, bet... te ir tas, ko Tu teici - bērns jūt vairāk nekā varētu padomāt...un dzird vairāk, kā par tevi saka, ka tik neglītu bērnu viņas acis vēl nav redzējušas, ka vedekla tāda un šitāda...Un pēc tam jau vēlāk, kad bija pašas mazbērni... arī tas pats - viena mazmeita pa resnu, otra par tievu, mazdēlu vienīgo gan neaiztika, bet tas netraucēja viņu aprunāt aiz muguras. Nu nevar to izstāstīt, bet viņai nav ne takta izjūtas, ne īsta mīļuma...protams, viņa negrib neko ļaunu, tik to labu vien, bet visu vērš ļaunāku. Ai...pēc tās reizes, kad viņa māsai dzimšanas dienā pa telefonu apsveikuma vietā nolasīja tādu morāli, ka viņa pēc tam vēl visu nākamo dienu raudāja...man pazuda pēdējā mīlestības kripatiņa pret viņu... Viņa runā par lietām, par kurām nekā nezin. Vienīgais par ko visu mūžu būšu viņai pateicīga - par manu tēti, kuru nekad neesmu uztvērusi kā patēvu - lielisks cilvēks:) Un attiecīgi par brāli un māsām :)