Varu tikai pateikt,ka sis atkal nav viennozìmìgs jautàjums. Kaut gaidìts,mìlèts,kà kuram bèrnam ar tàm gulèsanàm un slimosanàm,cik kurs mierìgs. Daudz kas atkarìgs arì no vecàku rakstura,vecuma,paradumiem, kà kurai sievietei norit dzemdìbas,ntie faktori!

nu taapec jau es saku, ka kaa kuram tas visss
par to gaidiishanu es biju domaajusi taa, ka tas viss naak ar prieku un taas bljkaushanas un neguleeshanas shkjiet vien taads siikums saliidzinaajumaa ar to, kas ir

Hahaha, redzēsim, redzēsim, kā būs pašai :D Sīkums..

Nezinu, kāpēc Tev tik ļoti patīk stereotipi. Bet katram cilvēkam, katrai sievietei tas viss ir atšķirīgi, nav kā laimīgās amerikāņu filmās, kur māte augšā jau 7os, uzkrāsojusies, friša, visai famīlijai brokastis uzgatavojusi un visus 5 bērnus aptekalējusi. Absurds.
Ir tikai normāli, ja pirmos mēnešos ir grūtāk, ir nogurums, ir kāda asara. Un tas nenozīmē, ka sieviete nejūtas iekšēji laimīga. Un ir normāli, ja uznāk bailes, šaubas, ir tikai normāli, ja gribas raudāt arī aiz prieka. Ir normāli, ja kādu dienu apnīk sēdēt 4ās sienās un gribas prom, ārā, izvēdināt galvu. Sieviete ir tikai cilvēks, ar savām emocijām un pārdzīvojumiem. Turklāt mēs katra esam atšķirīga. Nevari uzlikt vienu stereotipu visām ģimenēm un visām sievietēm. Palasi kaut vai calis.lv dzemdību stāstus un forumu - kam pirmos mēnešus ir depresijas, kam viss vienalga, kas ir cacīga mamma, kas jūtas slikta mamma, cilvēki ir visdažādākie.
No malas viss izskatās citādi, gribi tici, gribi ne. No malas ļoti viegli ir vērtēt un izvērtēt. Liekas - kas tur liels, bērns neguļ, pabļauj. Kad pati uz savas ādas izbaudīsi, ko nozīmē pēc dzemdībām n-tos mēnešus normāli neizgulēties, tad parunāsim. Vismaz man miegs ir vitāli svarīgs. Svarīgāks par ēšanu [šodien, piemēram, brokastis paēdu pus3os, jo ātrāk vnk nav laika!].
Tici vai ne, uz bērnu var uznākt arī dusmas. Viņš var krist uz nerviem. Tā ka nav tikai puķītes rozītes un smaidiņi smiekliņi, bet visas emocijas kā pienākas. Un tas ir tikai normāli.

pirmkaart es jau iemineejos, ka tavs visugudrais, es visu zinu, tu veel neko, kad tev buus tad redzeesim .. .bla bla bla, ir bik smiekliigs arguments

protams es nenoliedzu, ka tas viss ir par ko tu runaa, bet attieksmei ir noziime, milziiga

un buutu stulbi tikai par sevi vien domaat
arii viiram gruuti, ja kas

un veel - -protams ka esmu lasiijusi visus tos staastus caalii
bet tajos briizhos man shkjiet, jeezinj, njemas pinkshkj nekraasojas, beerns besii viirs besii un peec paaris meeneshiem saakas naakamaas zheelabas par to, ka viiram telefonaa n sms no citas
bljaa nu!

tak kad ej uz to visu, zini, cik gruuti buus, nu sagatavojies, sanjmies, saproti ka taa buus, bet neljauj sev palaisties, sakopo visus speekus to pirmo gadu, tam visas ir izgaajushas cauri, bet tagad redz moderni puksteet un vaideet
riebjas

vaideet vari aizbraukt pie mammas, ne jau viiram, kursh taapat noguris un ne izgaazt uz beernu, ja nevar citaadi, tad jaaiet izlaadeet uz baseinu, sporta klubu, vai skaistumkopshanas salonu, kas nu kuram, lai viss atkal liktos liidzsvaraa, nevis jaaseezh un jaanjaud

protams, nevaru apzveeret, ka pashai nebuus melnie tajaa laikaa, bet nu
visam ir savas robezhas sorrr

un veel man liekas, ka tu savu melnumu izliec dusmaam un textos par pirmmaati, taadee veidaa tu izlaid gaisu, ljoti labi!~


un es nerunaju par shad tad dusmaam uz viiru, pasauli, beernu uttt
tas viss ir saprotams
nevis kaa tur caalii vinjas njemas, laikam vnk nodarbojas ar bezgaliigu sevis zheeloshanu

vot palasiijos kaadas paaris reizes un sapratu, ka es tur savaa Tajaa laikaa neliidiishu, jo taa tikai var naakt dumas domas galvaa un iedziivoties depresijaa

ainu
lai katrs dziivo kaa vinjam patiik

Grūtniecības laikā cālī toč nav ko darīt.. Bet pēcāk, kad ir bebis, var dažu labu padomu rast!

Ai, ko nu runā.. Zini, zini.. Ar pirmo bērnu neko nezini, tikai teoriju. Un, kad viņš nonāk tavās rokās, tad ir viss - sākot ar pārlaimi un beidzot ar bailēm un neziņu. Ar nākamo noteikti vieglāk, jo tas ceļš jau iziets.

Un otrs - nav ko tos vīriešus žēlot. Protams, viņam arī ir šoks un visas tās pārmaiņas mājās nāk ar lielākām grūtībām, bet pamazām arī viņam jāpierod pie visa - pie pamperiem, negulēšanām, problēmu risināšanas, nevar sieviete visu uz saviem pleciem uzgrūzt. Un tieši tās, kas ņemas par deviņiem mēmajiem un vīram neko neliek, paliks zaudētājas, jo vīrs pierod pie vieglas dzīves, domā, ka sieviete, ja jau dara, lai dara, un nemaz necenšas vairs palīdzēt.

pilnīgi piekrītu par dusmu izgāšanu - uz otru to darīt nedrīkst, nekad un nekādos apstākļos. Ļoti jāsavaldās. Bet tāpēc ir vajadzīga vismaz viena diena nedēļā divās, ko veltīt sev. Neapskaužu tās sievietes, kuras vienas audzina bērnu, tas vispār ir drausmīgi. Un ir taču tūkstošiem vīriešu, kuri tāpat pirkstiņu nepakustina, lai palīdzētu! Cik nav dzirdēts un pašai redzēts - vīrietis, kuram sieviete stāvoklī vai tikko dzemdējusi, tusē pa klubiem, dzerstās un ar vecenēm iepazīstas! Man vēmiens no tādiem nāk, bet tādu ir daudz, tiešām daudz!

[Nē, par vīreni tur viss ir skaidrs. Man viņa nepatīk un nevienam citam ar to nav nekāda sakara. Āmen.] :D