Hahaha, redzēsim, redzēsim, kā būs pašai :D Sīkums..

Nezinu, kāpēc Tev tik ļoti patīk stereotipi. Bet katram cilvēkam, katrai sievietei tas viss ir atšķirīgi, nav kā laimīgās amerikāņu filmās, kur māte augšā jau 7os, uzkrāsojusies, friša, visai famīlijai brokastis uzgatavojusi un visus 5 bērnus aptekalējusi. Absurds.
Ir tikai normāli, ja pirmos mēnešos ir grūtāk, ir nogurums, ir kāda asara. Un tas nenozīmē, ka sieviete nejūtas iekšēji laimīga. Un ir normāli, ja uznāk bailes, šaubas, ir tikai normāli, ja gribas raudāt arī aiz prieka. Ir normāli, ja kādu dienu apnīk sēdēt 4ās sienās un gribas prom, ārā, izvēdināt galvu. Sieviete ir tikai cilvēks, ar savām emocijām un pārdzīvojumiem. Turklāt mēs katra esam atšķirīga. Nevari uzlikt vienu stereotipu visām ģimenēm un visām sievietēm. Palasi kaut vai calis.lv dzemdību stāstus un forumu - kam pirmos mēnešus ir depresijas, kam viss vienalga, kas ir cacīga mamma, kas jūtas slikta mamma, cilvēki ir visdažādākie.
No malas viss izskatās citādi, gribi tici, gribi ne. No malas ļoti viegli ir vērtēt un izvērtēt. Liekas - kas tur liels, bērns neguļ, pabļauj. Kad pati uz savas ādas izbaudīsi, ko nozīmē pēc dzemdībām n-tos mēnešus normāli neizgulēties, tad parunāsim. Vismaz man miegs ir vitāli svarīgs. Svarīgāks par ēšanu [šodien, piemēram, brokastis paēdu pus3os, jo ātrāk vnk nav laika!].
Tici vai ne, uz bērnu var uznākt arī dusmas. Viņš var krist uz nerviem. Tā ka nav tikai puķītes rozītes un smaidiņi smiekliņi, bet visas emocijas kā pienākas. Un tas ir tikai normāli.