Kāpēc slepkavnieciskam? :)
Man sirds sažņaudzas, tik dikti žēl dzīvībiņas.. :(((

Pret mūsu sugasbrāļiem. Tādas dusmas reizēm... bet ko gan var sagaidīt no tautas, ja reizēm uz ielas ieskaties pretimnēcējiem acīs, bet tur viens vienīgs trulums. Sāp.

Nē, par tiem dauņiem es nemaz necenšos i domāt. Nav pelnījuši. Pārāk daudz ļaunuma cilvēkos, neiecietības un egoisma. Un nevajag veltīt tiem savu enerģiju. Es pašlaik to mācos, man tas ir svarīgi - nedomāt par slikto, nepiesaistīt tam domu.
Un es saku un saku - tas viss nāk no audzināšanas ģimenē.. Cik nav dzirdēts par bērnu nežēlību, par to, kā sīkie dzīvniekus moca un galē! Vēlāk tas skolā, pret vienaudžiem izpaužas.
Nezinu, vai mani kā īpaši gan šajā jomā ir audzinājuši, bet es nekad nespēju ne pirkstu dzīvai radībai piedurt, lai nodarītu pāri..

Laba doma - mācīties neveltīt tam visam savu enerģiju. Nav viņi tā vērti. Biju kādreiz arī par šo gudrību dzirdējusi, taču pēc laika aizmirstas, it īpaši, kad tik daudz nejēdzību visapkārt.

Mani tikai biedē tas, kas notiek, jo sabiedrības seja izpaužas daudzās jomās, attieksme pret dzīvniekiem ir tikai viena no tām. Nekas jau nemainās no tā, ka attiecības pārslēdzas no līmeņa "cilvēks-dzīvnieks" uz līmeni "cilvēks - cilvēks". Nevērība, nežēlība, trulums, vienaldzība - tās lietas jau nekur nepazūd. Cilvēki visos līmeņos rīkojas pēc viena modeļa, kāds nu kuram ir.

Te nesen minēju vienu labu rakstu:
Un tur ir teksts:

"Taupīsim psihisko enerģiju.

Psihiskās enerģijas noplūdi rada dusmas, bailes, uzbudinājums, šaubas, sevis žēlošana, slinkums. Tāpat psihisko enerģiju atņem arī visas negatīvās domas un emocijas.
Ļaunums un dusmas pārvērš mierīgu mītni par čūsku midzeni. Niknums ir kā rūsa. Niknums ir slimību avots.
Jebkura gānīšanās un lamāšanās ir tumsas slavinājums. Vairieties no neķītrām lamām.
Ne vien alkohols un narkotikas sagrauj organismu, bet arī ļaunas domas un vārdi paver ceļu visām smagām slimībām.
Jāatceras, ka rupjība ir pretrunā ar visiem dabas likumiem. Rupjības karma ir visai smaga."
Rupji nelamājos un negānos :)), bet ar tām šaubām, sevis žēlošanu, dusmām, neapmerinātību ar situāciju - cīnos, cīnos.. Nepiesaistīt domas negatīvajam!

Zini, man nekad nav bijis žēl cilvēku! Nu katrā ziņā ne tā, kā dzīvnieku. Jo cilvēks tomēr ir saprātīgs, atbild par savu rīcību, spēj pastāvēt un izdzīvot. Bet dzīvnieks.. Dabas radījums, kuru cilvēks brutāli pakļauj pēc savas iegribas. Skumji :/
Bet nu arī, protams, cilvēciskās attiecības pie mums nav ok. Un kad tad ir bijušas.. Ja ņem vērā vēsturiskos notikumus. Tāds vergs un pakalpiņš, kam savs dibengals svarīgāks, vien esam. Varbūt ne visi, bet liela daļa gan.

PS Tas raksts bij` te :)
http://klab.lv/users/heartstripper/247738.html#cutid1

Paldies par rakstu! Linku noglabāju redzamā vietā, kad priekšniece dosies pusdienās, tad metīšos tam virsu. ;))

Mjā, būs atkal jāsāk mācīties un piestrādāt pie sevis, daudz jau pašas dārziņā to akmeņu. Bet nu ir robežas, kuras, man ļoti gribas ticēt, es nepārkāptu. Nav jau man žēl to cilvēku, vienkārši nepatīkami, ka piespiedu kārtā jāuzturas viņiem tik tuvu līdzās un jāredz lietas, kuras nemaz negribas redzēt. Piemēram, to, kā viņi dara pāri paši sev (kas lielākoties ir pretīgi) un, vēl ļaunāk, tiem, kurus nu galīgi ne pie kā nevar vainot. Par pēdējo tad arī dusmas (ar kurām tad nu jāstrādā, lai virzītu lietas konstruktīvā gultnē). :)

Nav par ko :)) Es ar` izdrukāju.. It kā jau daudz zināmu lietu, tomēr atkārtošana ir zināšanu māte ;))

Par to, ka jāskatās, kā dara paši sev pāri, piekrītu. Nepatīkami. Bet tā nu tas ir. Mēs katrs kādā ziņā darām sev pāri. Vispār jau jāpriecājas, ka redzi un apzinies :) Tas jau ir solis uz priekšu.. Jā, jāstrādā gan ar sevi, ar tām dusmām.. ;)) TIkai lai tā vietā neiestājas stadija, kad viss ir vienalga.. Vienaldzība gan ir briesmīga!