Paldies par rakstu! Linku noglabāju redzamā vietā, kad priekšniece dosies pusdienās, tad metīšos tam virsu. ;))

Mjā, būs atkal jāsāk mācīties un piestrādāt pie sevis, daudz jau pašas dārziņā to akmeņu. Bet nu ir robežas, kuras, man ļoti gribas ticēt, es nepārkāptu. Nav jau man žēl to cilvēku, vienkārši nepatīkami, ka piespiedu kārtā jāuzturas viņiem tik tuvu līdzās un jāredz lietas, kuras nemaz negribas redzēt. Piemēram, to, kā viņi dara pāri paši sev (kas lielākoties ir pretīgi) un, vēl ļaunāk, tiem, kurus nu galīgi ne pie kā nevar vainot. Par pēdējo tad arī dusmas (ar kurām tad nu jāstrādā, lai virzītu lietas konstruktīvā gultnē). :)