Te nesen minēju vienu labu rakstu:
Un tur ir teksts:

"Taupīsim psihisko enerģiju.

Psihiskās enerģijas noplūdi rada dusmas, bailes, uzbudinājums, šaubas, sevis žēlošana, slinkums. Tāpat psihisko enerģiju atņem arī visas negatīvās domas un emocijas.
Ļaunums un dusmas pārvērš mierīgu mītni par čūsku midzeni. Niknums ir kā rūsa. Niknums ir slimību avots.
Jebkura gānīšanās un lamāšanās ir tumsas slavinājums. Vairieties no neķītrām lamām.
Ne vien alkohols un narkotikas sagrauj organismu, bet arī ļaunas domas un vārdi paver ceļu visām smagām slimībām.
Jāatceras, ka rupjība ir pretrunā ar visiem dabas likumiem. Rupjības karma ir visai smaga."
Rupji nelamājos un negānos :)), bet ar tām šaubām, sevis žēlošanu, dusmām, neapmerinātību ar situāciju - cīnos, cīnos.. Nepiesaistīt domas negatīvajam!

Zini, man nekad nav bijis žēl cilvēku! Nu katrā ziņā ne tā, kā dzīvnieku. Jo cilvēks tomēr ir saprātīgs, atbild par savu rīcību, spēj pastāvēt un izdzīvot. Bet dzīvnieks.. Dabas radījums, kuru cilvēks brutāli pakļauj pēc savas iegribas. Skumji :/
Bet nu arī, protams, cilvēciskās attiecības pie mums nav ok. Un kad tad ir bijušas.. Ja ņem vērā vēsturiskos notikumus. Tāds vergs un pakalpiņš, kam savs dibengals svarīgāks, vien esam. Varbūt ne visi, bet liela daļa gan.