Nevis kaut kāds deputāts, bet tas bija balsojums par likumprojektu. Diemžēl pie mums valda tas stulbais uzskats, ka parastam cilvēkam nav nekādas teikšanas. Civilizētā pasaulē ir gan arodbiedrības, gan streiki, gan viedokļi un tie tiek ņemti vērā, vismaz uzklausīti..

Cilvēki ir dažādi, bet man nav, piemēram, nav vienalga, kas notiek pasaulē, kas notiek AIZ manām namdurvīm. Ja uzlikšu klapes un izlikšos, ka neko nezinu un nekas neintersē, no tā pasaule labāka nepaliks, no tā nekas nepaliks labāks, nekas nemainīsies. Vismaz līdzjūtība, vismaz sapratne un līdzjūtība, ja ne vairāk. Man liekas, mūsdienu sabiedrībā tā visa ļoti pietrūkst. Ļoti raksturīgs teiciens - ne mana cūka, ne mana druva. Tā mēs dzīvojam. Katrs tikai zem sava degungala rušinās un negrib nemaz zināt, kā ir citur.

taisnība.
un pietiktu arī ar elementāru cieņu.

neteiktu, ka negribu. vienkārši esmu slinka un neaktīva. un pagaidām man savā degungalā ir pietiekami lietu, ko risināt.

Katram taču sava atšķirīga dzīve :)) Savas intereses un prioritātes..

mmhm. :))

Zini, tādas lietas notiek arī Tev degungalā.
Laikam taisnība par to, ka katram savas prioritātes. Mani, piemēram, pārņem pārāk lielas sāpes un naids, lai es kaut vienā līdzīgā situācijā vēl domātu par kaut kādām savām problēmām. Ir bijuši daži "piedzīvojumi", un sāp vēl tagad.
Taču cilvēki ir dažādi. You cannot unite everyone under one cause.

laikam man mazs deguntelis. uz kuru pusi man viņš jāgriež, lai to ieraudzītu?

[ja tu domā uz ielas izmestos kaķus, suņus u.c. radības, esmu ievērojusi un man viņu ir žēl, ir dusmas uz neatbildīgajiem cilvēkiem, bet nevaru taču visus paņemt savā dzīvoklī, pabarot, dot pajumti, meklēt katram Labu saimnieku. tiem, kas vēlas dzīvniekus, tie ir, tiem, kas vēlas rotaļlietas - nedotu.
kad biju maza, sapņoju par to, ka esot bagāta, es viņus visus pieņemšu pie sevis. pirmām kārtām suņus. taču...no tā cilvēku attieksme jau nemainīsies..]

Labāk negriez gan to degunteli. :) Nevajag. Arī es speciāli nemeklēju. Tās lietas mani atrod, laikam pārbaudījumi par kaut kādiem pagātnes gēkiem.

Un es domāju ne tikai uz ielas izmestos dzīvniekus. Es domāju arī nospārdītos, nedēļām dzīvokļos badinātos,mīļo bērniņu nomocītos... Katrā cilvēkā ir sava programma. Vieni nekad nevienam apzināti pāri nedarīs, citi atkal būs pietiekami truli, lai par kaut kādām vērtībām un sajūtām dzīvnieku sakarā vispār neaizdomātos. Un man domāt, ka cilvēku attieksme vispār neizmainīsies... jo iedarboties var tikai uz funkcionējošām smadzenēm... kas parasti ir not the case.

Protams, nav jau runa par maniakālu misijas apziņu, taču apkārt ir tik daudz vienaldzības, ka esmu sākusi uztvert lietas saasināti. Tāpēc arī tāda nikna un kašķīga. :)

man ir paveicies. manā ikdienas apkārtnē tādu cilvēku nav. viņi kaut kā aiziet garām. [ja neskaita to, ka man mazai esot lielais gailis, kuru man vajadzēja ganīt, uzbruka. un tēvs, mani glābdams, iespēra tam pa pēcpusi. kopš tā laika viņš mani neaiztika. :)]
cilvēku attieksme sākas no ģimenes. tieši tādēļ saku, ka labdarība un audzināšana jāsāk ar tuvajiem - cilvēkiem [radiniekiem, draugiem..], dzīvniekiem...

Bingo! :) Jāsāk ar sevi un saviem bērniem.. Līdzjūtība..