Labāk negriez gan to degunteli. :) Nevajag. Arī es speciāli nemeklēju. Tās lietas mani atrod, laikam pārbaudījumi par kaut kādiem pagātnes gēkiem.

Un es domāju ne tikai uz ielas izmestos dzīvniekus. Es domāju arī nospārdītos, nedēļām dzīvokļos badinātos,mīļo bērniņu nomocītos... Katrā cilvēkā ir sava programma. Vieni nekad nevienam apzināti pāri nedarīs, citi atkal būs pietiekami truli, lai par kaut kādām vērtībām un sajūtām dzīvnieku sakarā vispār neaizdomātos. Un man domāt, ka cilvēku attieksme vispār neizmainīsies... jo iedarboties var tikai uz funkcionējošām smadzenēm... kas parasti ir not the case.

Protams, nav jau runa par maniakālu misijas apziņu, taču apkārt ir tik daudz vienaldzības, ka esmu sākusi uztvert lietas saasināti. Tāpēc arī tāda nikna un kašķīga. :)

man ir paveicies. manā ikdienas apkārtnē tādu cilvēku nav. viņi kaut kā aiziet garām. [ja neskaita to, ka man mazai esot lielais gailis, kuru man vajadzēja ganīt, uzbruka. un tēvs, mani glābdams, iespēra tam pa pēcpusi. kopš tā laika viņš mani neaiztika. :)]
cilvēku attieksme sākas no ģimenes. tieši tādēļ saku, ka labdarība un audzināšana jāsāk ar tuvajiem - cilvēkiem [radiniekiem, draugiem..], dzīvniekiem...

Bingo! :) Jāsāk ar sevi un saviem bērniem.. Līdzjūtība..