laikam man mazs deguntelis. uz kuru pusi man viņš jāgriež, lai to ieraudzītu?

[ja tu domā uz ielas izmestos kaķus, suņus u.c. radības, esmu ievērojusi un man viņu ir žēl, ir dusmas uz neatbildīgajiem cilvēkiem, bet nevaru taču visus paņemt savā dzīvoklī, pabarot, dot pajumti, meklēt katram Labu saimnieku. tiem, kas vēlas dzīvniekus, tie ir, tiem, kas vēlas rotaļlietas - nedotu.
kad biju maza, sapņoju par to, ka esot bagāta, es viņus visus pieņemšu pie sevis. pirmām kārtām suņus. taču...no tā cilvēku attieksme jau nemainīsies..]

Labāk negriez gan to degunteli. :) Nevajag. Arī es speciāli nemeklēju. Tās lietas mani atrod, laikam pārbaudījumi par kaut kādiem pagātnes gēkiem.

Un es domāju ne tikai uz ielas izmestos dzīvniekus. Es domāju arī nospārdītos, nedēļām dzīvokļos badinātos,mīļo bērniņu nomocītos... Katrā cilvēkā ir sava programma. Vieni nekad nevienam apzināti pāri nedarīs, citi atkal būs pietiekami truli, lai par kaut kādām vērtībām un sajūtām dzīvnieku sakarā vispār neaizdomātos. Un man domāt, ka cilvēku attieksme vispār neizmainīsies... jo iedarboties var tikai uz funkcionējošām smadzenēm... kas parasti ir not the case.

Protams, nav jau runa par maniakālu misijas apziņu, taču apkārt ir tik daudz vienaldzības, ka esmu sākusi uztvert lietas saasināti. Tāpēc arī tāda nikna un kašķīga. :)

man ir paveicies. manā ikdienas apkārtnē tādu cilvēku nav. viņi kaut kā aiziet garām. [ja neskaita to, ka man mazai esot lielais gailis, kuru man vajadzēja ganīt, uzbruka. un tēvs, mani glābdams, iespēra tam pa pēcpusi. kopš tā laika viņš mani neaiztika. :)]
cilvēku attieksme sākas no ģimenes. tieši tādēļ saku, ka labdarība un audzināšana jāsāk ar tuvajiem - cilvēkiem [radiniekiem, draugiem..], dzīvniekiem...

Bingo! :) Jāsāk ar sevi un saviem bērniem.. Līdzjūtība..