Tur jau tā problēma. Ja neticēsi, ka tava dzīve ir skaista & unikāla... tā nekad tāda nebūs.
Tā kaut ka...

Lai arī simtiem reižu esmu dabūjusi pa pieri, tomēr izvēlos skatīties zvaigznēs, nevis tikai dubļos.

Ne tā es domāju. Es par to naivumu. Puķītes, tauriņi, rozā brillītes,viss forši - nu besī ārā tāda domāšana!
Grūtības norūda un liek skatīties uz visu patiesāk, reālāk. Jā, reālāk. Te nav runa par optimismu vai nepadošanos. Bez tā nevar kalnos kāpt. Bet būt reālam un likt aiz auss, ka viss kaut kas var notikt, tāpēc ja'dara viss, lai nekā slikta neatgadītos..
Jā, un dzēties laukā gaīgi nerulē!!! :))

Reizēm vajag.

tas jau tikai māns, virtuālā vide :)

ar reāliem cilvēkiem

bet vispirms pašam priekš sevis..

vai nav taa, ka tev tas besii, jo tava dziivee vairs nav taurenju un pukiisu?
tikai grutibas? un tapec tev besii, ka ir tadi cilveeki, kam tas ir?
tikai jautaaju.

Tu iebridi dziļā tundrā. Nē, tā nav! Nē, man absolūti nebesī neviens konkrēts cilvēks, jo tieši to Tu padomāji! Mani tracina naivā domāšana. Mazu bērnu domāšana, ja to tā var dēvēt. Nevis nobriedusi un pieaugusi. Aiz tās bērnišķības bieži vien tiek slēptas tās pašas grūtības, nevēlēšanās redzēt, nespēja, nespēja risināt.
Mana dzīve visdrīzāk ir tas pats kalns, kurā kāpju un kur ar katru mirkli citas ainas parādās. Tur ir puķes, tur ir ziedi. Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīga ir kopējā sajūta. Un tā ir tāda, ka apstāties pie vienas puķes un līdz mūža galam priecāties, cik tā ir skaista un burvīga, ir naivi. Naivi ir neredzēt, ka ir arī ledāji, kur nav to puķu, kur ir mūžīgs sasalums, ka ir vietas, kur nebūs lemts nemaz tikt klāt. Ka ir vēl neapjaušamais turpinājums.
Lūk, par ko ir runa.
Un kāpēc Tu vienmēr subjektīvi objektīvas lietas uztver tik personiski!? Es takš jau nojautu, ka tā būs :]

Tad man iur pretjautaajums- kaadel tu esi izdomajusi, ka es KAUT KO uztveru personigi. (Vai ari taa ir tava projekcija uz mani:)?

Tu ko saki tikai tad, ja teemu uztver personigi?

Un kaada tundra, nekur nebrienu- es tikai pajautaaju, neapgalvojot neko.
Jaa, tomer es koncentreejos uz pukeem, ne ledaajiem. Un realisms mana izpratne ir nenoliegt ledaju esamibu, nevis koncentreties uz negativo shai pasaulee.

Tāpēc, ka salīdzini. Un sāc analizēt. Tāda esi SC. Ko man padarīt - nošauties, ka tāda sajūta par Tevi? :P Es taču arī atceros, uz kādiem poustiem Tu iekomentē un kā.. Un ko pati raksti..
Koncentrēties uz negatīvo un to skaidri noformulēt ir divas dažādas lietas. Koncentrēties uz puķēm ir naivi. Tāds ir mans uzskats. Galējības galīgi nerullē. Viendien ir puķes un korsetes, otru dienu asinis un grēksūdze. Tāda ir mana pasaule. Un pukts.
Pieņemsim, ka manī pamatā ir Dievišķais, apzināts, bet apziņā ir viss. Kokteilis, freska. Tā veidojot kopbildi.
Un nesaki, ka nekad nerakstu neko jautru, priecīgu un gaišu [nevis naivu].

Nee nee noshauties nevajag.:)
Paliekam pie taa, ka es uz pukeem tu uz ne-pukeem;)
Un ja nu ir taa, ka galigi kritu uz nerviem, vienkarsi pasaki, es pakluseshu.

nemaz neceri!!!
man neviens nekad uz nerviem tik traki nekrīt, lai pārkāptu elementāras pieklājības robežas ;)))) nu jā, ir arī izņēmumi.. ;)