Tu iebridi dziļā tundrā. Nē, tā nav! Nē, man absolūti nebesī neviens konkrēts cilvēks, jo tieši to Tu padomāji! Mani tracina naivā domāšana. Mazu bērnu domāšana, ja to tā var dēvēt. Nevis nobriedusi un pieaugusi. Aiz tās bērnišķības bieži vien tiek slēptas tās pašas grūtības, nevēlēšanās redzēt, nespēja, nespēja risināt.
Mana dzīve visdrīzāk ir tas pats kalns, kurā kāpju un kur ar katru mirkli citas ainas parādās. Tur ir puķes, tur ir ziedi. Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīga ir kopējā sajūta. Un tā ir tāda, ka apstāties pie vienas puķes un līdz mūža galam priecāties, cik tā ir skaista un burvīga, ir naivi. Naivi ir neredzēt, ka ir arī ledāji, kur nav to puķu, kur ir mūžīgs sasalums, ka ir vietas, kur nebūs lemts nemaz tikt klāt. Ka ir vēl neapjaušamais turpinājums.
Lūk, par ko ir runa.
Un kāpēc Tu vienmēr subjektīvi objektīvas lietas uztver tik personiski!? Es takš jau nojautu, ka tā būs :]