Sestdienas vakara debesis rotāja senneredzēti krāšņs saulriets. Pabeidzis reģipša likšanas darbus jau mērenā tumsā devos vakara skrienamriksī pa grantētiem lauku ceļiem gar mazliet baisām mežu stigām un mazliet baisiem suņiem. Saulrietu ātri vien nomainīja zvaigznes un skrējiens bija nonācis finiša taisnē - pārsimts metru lejup pa pļavā izpļautu taciņu līdz Daugavas vecajai gultnei. Ūdens virsma bija gludāka par gludu un no tās cēlās pieklājīga migla. Pēcāk mājās stāstīju sievietei kas šis ir par vienreizēju un neizstāstāmu vakaru.

Savukārt šorīt uzzināju, ka tajā vakarā no šīs Zemes aizceļojis mans vectēvs. Man to ir tik grūti pieņemt, lai gan ticu, ka tagad viņam klājas labi, esot brīvam no sava līdz pēdējai robežai novārdzinātā ķermeņa. Kauli sairst, bet labestīgā sirds paliek un turpina sildīt citas sirdis.

Šodien drusku sāpēja galva un bija slikta dūša, bet saņēmos garajam skrējienam un visas kaites vienā vēzienā kā noslaucītas. Un pašās beigās vēl kārtīga lietusgāze... kā gribēdama nomazgāt visu, kas bijis, kas nebijis.