Vienatnē skrienot pa veloceliņu gar dzelzceļu, mani jo īpaši aizrauj garāmbraucošu vilcienu saceltie sniega virpuļi. Nu sevišķi tāda pūderaina, tikko uzsniguša sniega. Apburts veros tajos kā transcendentu rēgu neprātīgā dejā. Tādos mirkļos šķiet, itkā neznokurienes plaši vaļā ir bērna acis un dvēsele par sprīdi palecas. Bērnībā man ļoti patika ar vecākiem iet uz tuvējo dzelzceļa staciju vienkārši skatīties kā brauc vilcieni. Es zinu skaistu bērnību, un zinu mīlestību, par to man nav žēl paraudāt.
Starp jaunu piedzimšanu un nomiršanu, es un mana apcere.