damn it, savu mūžu nebiju tik sūri un gauži pieraudājis galvu. palīdzēja rīta skrējiens pa piemājas mežiem, kur slapjas lapu nokaisītas takas, sakrituši koki, bagātīgas ķerpjaudzes un nosacīti svaigs gaiss. domāju par to, kādēļ man vienmēr ir vajadzīga kāda aizraušanās, kurai varu nodoties ar visu sirdi. varbūt, jo tas man dod tādu kā savu meditāciju telpu, kas ir kā personālas rituālu laukums, lai atslēgtos no realitātes. Bez šādas iespējas, sen jau gulētu dispanserā, man šķiet.