Nevarēju vairs paciest, ka skriešanas apaviem purngali tik aptlīsuši, ka zole krīt ārā, un šorīt nopirku jaunus. Eh eh kas par pārmetumiem uz sevi, jo tagad taču jātaupa katrs lats, taču ko lai padara -> mans bez kustības kā bez gaisa. Tā nu šovakar izskrēju burvestīgu maršrutu pa vietām, kur nekad nebiju skrējis. No Priedaines līdz Baltajai kāpai tieši gar Lielupes krastu, caur šaurām 2,5metrīgu niedru audzēm un Vārnu Kroga meža ceļu labirintiem. Kādā mežmalā manīju golfiņu ar uzrakstu 'iepūt krīzei' un netālu no tā ģimenīti, kas ar spaiņiem rokās mežā kaut ko cītīgi lasīja. 'Survaiveri,' nodomāju, un atcerējos kādu noklausītu sarunu vilcienā:

vīrs gados: Arodbiedrību būs jālikvidē - savadak mes nevaram izdzīvot...
veča: Kāpēc vajag izdzīvot, ja tu vari vinkārši dzīvot?
vīrs gados: Es esmu jau pietiekoši ilgi dzīvojis. Tagad vēlos arī izdzīvot!