10:05pm:
Bija laiki, kad neko citu nezināju, kā, pārnākot no skolas, nomest somu un laist skrituļdēļot ar draugiem pie vietējā veikala Interpegro. Tā gadu pēc gada, līdzko ieraudzīju amerikāķu gapu māsteru vidakus un vīlos, ka mans dzeltenais RIPO tā vis nevar pacelties gaisā. Tajos laikos kvalitatīvs asfalts vēl nebija modē, bet tāpat bliezām pa blokmāju iekšpakalmu akmeņainajiem asfaltveidojumiem bēdu nezinādami. Tā reljefā skaņa joprojām skan manā galvā.
http://www.youtube.com/watch?v=rQi8wEHMm5Y
10:46pm:
Nevarēju vairs paciest, ka skriešanas apaviem purngali tik aptlīsuši, ka zole krīt ārā, un šorīt nopirku jaunus. Eh eh kas par pārmetumiem uz sevi, jo tagad taču jātaupa katrs lats, taču ko lai padara -> mans bez kustības kā bez gaisa. Tā nu šovakar izskrēju burvestīgu maršrutu pa vietām, kur nekad nebiju skrējis. No Priedaines līdz Baltajai kāpai tieši gar Lielupes krastu, caur šaurām 2,5metrīgu niedru audzēm un Vārnu Kroga meža ceļu labirintiem. Kādā mežmalā manīju golfiņu ar uzrakstu 'iepūt krīzei' un netālu no tā ģimenīti, kas ar spaiņiem rokās mežā kaut ko cītīgi lasīja. 'Survaiveri,' nodomāju, un atcerējos kādu noklausītu sarunu vilcienā:
vīrs gados: Arodbiedrību būs jālikvidē - savadak mes nevaram izdzīvot...
veča: Kāpēc vajag izdzīvot, ja tu vari vinkārši dzīvot?
vīrs gados: Es esmu jau pietiekoši ilgi dzīvojis. Tagad vēlos arī izdzīvot!