Vakar nejauši sanāca noskatīties El Topo - šķietami psihodēliska un vardarbīga, tomēr izteikti alegoriska, ar reliģisko simbolismu un austrumu filosofiju piesātināta 1970. gada kulta filma par kādu mistisku apgaismības meklētāju, kuru režisors pielīdzina kurmim. Kurmis ir dzīvnieks, kas dzīvo pazemē un rok tuneļus, taču, tiecoties pēc gaismas, tas reizumis nonāk zemes virspusē un šajā mirklī kļūst pilnīgi akls. Vienā gadījumā tas novestu pie traģikas par idejisko pašpiepildi, kur dominē tieksme nevis kļūt/mainīties, bet būt. Tādējādi baidoties nebūt seko bailes mirt, kā vietā būtu jāmirst ik sekundi un jādzimist ik sekundi. Un atkal jādzimst jau mirstot. Savukārt citā/pozitīvā aspektā tas nozīmētu duālisma sabrukumu. 'Man nav vajadzīga gaisma. Esmu akls'. Noteikti filma ne priekš kura katra. Šķiet, ka arī ne priekš manis.