Es jau sen esmu sapratusi, ka dzīve nav nekāda rozā mākoņu, ziedu un pūkainu lācīšu pasaka. Laikam ejot, man aizvien grūtāk un grūtāk ir noticēt kam labam, jo zem visa kas šķiet labs vienmēr slēpjas kas slikts un vēl pietam divkārši. Aizvien grūtāk ir noticēt tam, ka dzīvē viss nokārtosies, jo pagaidām ir tāda sajūta it kā es grimtu aizvien dziļāk un dziļāk purvā. Runājot par "be yourself and fuck whatever anyone else thinks", tad daudzreiz ir nostrādājis, teiksim tā - lielākoties. Tikai šoreiz tas viss bija pilnīgi savādāk. Sākumā es centos ignorēt to, ko viņš pateica, šķita, ka viss būs kārtībā, bet aizejot uz kojām, es salūzu, man bija pohuj, ka istabiņā ir vēl kāds, bija tāda sajūta, ka es tā arī tur palikšu, jo bija brīdis, kad nevarēju paelpot, vienkārši ievilkt gaisu kā to daru diendienā. Deguns no iesnām bija tā aizkritis, ka rijot siekalas ausis krita ciet, es sevi tajā brīdī nekontrolēju, jo es to nespēju, man bira asaras kā krokodilam, es jutos briesmīgi. Tādā stāvolkī es biju pirmo reizi, man bija bail pašai par sevi. Es negribu, lai tā atkārtojas vēl kādu reizi, es to negribu.