Tas par muldēšanu
Nez, kā tur bija, bet man šķita, ka vakar vienam sabučoju dibuā. Šķita tāpēc, ka vienīgais, ko paspēju bija nospiest no visa spēka bremzi, ieplest acis un nodomāt "fuck, šovakar nokavēšu mēģi". Iespējams, ka "fuck" arī nobrēcos skaļi, tomēr līdzbraucēji pieklājīgi klusēja.
Kamēr (kā saka vīzdegunīgi autovadītāji vīrieši), nokrāsojusi_lūpas,_uz(no?)krāsojusi acis_uzkasījusi(?)_matus, izrausos no auto, laipnais sabučātājs jau apskatījis, kas tur bij' kas nebij, atvēcinājās rokām, lai tak es tinos (laikam atbaidoši izskatījos) un tā mēs turpinājām ceļu. Es patiešām biju laimīga tajā brīdī. Ļoti laimīga. Ūn tad apdomājot savu "lažu" sarakstu, konstatēju, ka vienmēr esmu tikusi cauri ar izbīli. Tpu, tpu, tpu. Tāpēc nolēmu vismazkādu laiku nesodīties par Rīgas satiksmi. :) Tāda morāle.