re, kā.
dažreiz, lai justos labi, nav vajadzīgs daudz.
mana situācija. noskatijos vienu no pedejam sērijām south parkaa (omg that's funny), izskrejam krosu (5-6km), panjirdzam ar brāļiem par dažādiem štruntiem, pie kreisās rokas uz galda atrodas lapiņa ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem un pieklajības frāzēm spāņu valodā (it kā mācos) (par šo joku, kā arī par glīto jo glīto matu stāvokli uz galvas, man gan jāpasakās ezītim (check journal user - ezic), brālis taisa plovu :P ceru, ka ēdamu. starp citu tā viņam ir debija šajā lauciņā. pa dienu bez tam paspēlēju futbolu, pageimoju prince of persia, klausos tiaki pašam patīkamu mūziku. citiem vārdiem, daru fakin' jebko, ko gribu tieši šodien, un pārējie var iet un izpist barankas caurumu. ejiet un izpisiet mēnesi debesīs (Vonegūts k.,(1994), vientulībai nē. 427.lpp). man pārējie pasaules svarīgi notikumi, kas tiek atspoguļoti LNT, CNN, BBC, NY times un bla bla bla ir pilnīgi vienaldzīgi. i realy don't care.
es gan šajā rakstā atklāju par savu ikdienu daudz vairāk nekā visā savā žurnāla rakstīšanas karjerā kopā ņemot pirms šī raksta. vai par to neesmu pelnījis kādu pateicību no jums - lasītāji?
p.s. paldies ezitim ari par smukumu no meksikas dzīlēm ;)