faaaaaaaaak. miršu.

tikko iesūnojošais gt nomauca slēpes no kājām. viņa siekalas viens gals ir piestiprinājies starp apakšlūpu un zoda galu, otrs kaut kur aiz durvīm sniega kupenā.
iepriekšējā slēpošanas reize bija pirms 3-4 gadiem. un es šodien ar pirmo njēmienu nobliezu 15km. es to izdarīju, ar asarām acīs, cik ātri vien varēju. tagad trīc rokas. ne vien reiz vien distances laikā pārdomāju savu dzīves stāstu un dusmojos, ka vēl neesmu uzrakstījis testamentu, jo likās, ka pēdējās Lieldienas man jau ir bijušas.
lūk, tā es audzinu raksturu. tryin' to be a better (stronger) man!
vel nemaz neesmu zemē metams, tīri sprauns :))


p.s. šodien veikalā džeks pirms manis nopirka 12 baltmaizes.