jau vakar gribējās uzrakstīt, bet beigās aizgāju skatīties cieto riekstu... Es bez Brūsa Villisa nekur... :P njā...
Es beidzot sapratu, ka ar mani atkal kas nav kārtībā... jo tas jau ir par traku... nepietiek, ar to, ka es jau vienu sev mīļu cilvēciņu pazaudēju, ar savu pretīgo attieksmi, es varu pazaudēt vēl... Es vnk braucu augum neparko... Es nezinu... brr... Man ienāca prātā tikai viena doma, kas varētu būt pa lietu... nju ir tā, ka kkādā momentā es nocietinos... unj man šķiet, ka tas atkal ir tapēc, ka es zaudēju kādu... šoreiz bik savādāk zaudēju... man nesen nomira mana vecmāmiņa, ar kuru es nebiju runājusi jau ļoti ilgu laiku, kaut arī viņa man dzīvo blakus mājā... b''erēs es vispār jutos, kkā dīvaini, nesapratu, kas ar manīm notiek... kkā vēsi... viss likās tik pazīstams, it kā jau es tur iepriekšējajā dienā būtu bijusi, bet bija tā, ka es tur biju gadu iepriekš, jo pirms gada nomira viņas vīrs... njā... sāpīgi... unj man šķiet, ka tas ir tas, kādēļ es sastrīdējos ar MAtaini un arī tas, kādēļ, es tagad cenšos atbrīvoties no visiem saviem draugiem, lai pēc tam man atkal neviens nebūtu jāzaudē... jo zaudēt ir smagāk, nekā pašam būt tam, kas visu izjauc... brr... njezinu... man jātiek tam pāri... bet nav neviena, kas Zaķeni vilktu ārā no bedres... ja neskaita ļauno vilku, kas drīzāk mani apēdīs, nekā izvilks... Takā pasakās... tikai bez laimgām beigām... bez beigām vispār...

Nju tātad... sākšu ar Madaras dzimenīti... wo wels... tīri jautrs pasāciens... par tām visām orģijām, ko safočēju nav pat jēgas stāstīt... tas vnk bija jāredz... bet nju njebija jau nekas manām acīm neredzēts... pierasts... brīnos par sevi, ka šoreiz tik mierīga biju... njā... interesanti... tā diena un nakts vispār bija vnk dievīga... tik daudz jaunu cilvēku iepazīts... tik daudz jaukas lietas... ieguvu vairākas iesaukas... : paparacī, fotogrāfs, jaukā, maita... njā... super... ^_^ izvizinājos ar mašīnīti... uz 140 pa Nākotnes centru... bij bik bailīg... jo šoferīts bij dzēris... bet nju... man bij adrenalīns... mīlīgi... :* Njā... ak dievs cik mēs ar to šoferīti izdzērām... nju smagi daudz... tik daudz dzērienus kopā toč nekad nebiju jaukusi... bet uzmin nu... man kā vienmēr nekas nebija... brr... jau sāk apnikt... Njā... nevaru visu izstāstīt... varu pateikt vienīgi to, ka neko nesavāriju... unj neko pat neizdarīju... cik dīvaini... es jūtu, ka tiešām esmu smagi mainījusies... bet njezinu, vai uz labo pusi, vai slikto... jo nju... ja cilvēks ir vēs, tad jau it kā tas nav diez ko labi... unj es arī negribu būt tāda, ko citi uzskata par vēsu... :(
Njā... lab... tas pasāciens tā it kā būtu beidzies... no visiem atvadamies... unj visu kārtīgi iztīram... njā... aizeju līdz mājai unj skat... man ir laiks 2 stundiņas pagulēt, tad jābrauc uz nākamo pasācienu... ok... paguļu 1,5 stundiņas... un maucam...
Nākamais pasāciens JRF jeb Mēs tornim... njā... pirmais satikos ar KRistāliņu... samīļoju savu mazo... pastāstu par iepriekšējo dienu... tā daudz maz vilcienos... ierēcam unj ejam satikt vēl vienu jaukumu... savācam to unj tad dodamies tālāk uz staciju pēs manām paklīdenēm... njā... viņās mani nežēlīgi pārsteidz... ak dievs cik perfekti... apsveic mani dzimenītē, kas it kā jau bija sen... bet nju labāk vēlāk nekā nekad... dievīgi... trīs perfektas rozes... unj dāvana ar daudz daudz rozveidīgajiem... super... :* perfekti vnk... njā... tad beidzot it kā dodamies uz pasāciena vietu... man tā it kā starp citu paziņo, ka būs tas cilvēciņš, ar ko es vairs nerunāju... o... šaize... smags trieciens tieši sarkanajā orgāniņĀ... vāks... nju njeko... debīli smaidu unj tēloju, ka viss ok... bet ar sliktām emocijām... njā... smagi sāpināja Maija, kad izspļāva tādu tekstu...: Tu smaidi, nemaz netēlo,ka Tev sāp... : brr... es sašutu, bet neteicu neko... tas teksts vnk sašāva... auč.. njā... pa ceļam uz notikumu vietu uzskrienu virsū baram... njā... paskat kuram... ar visu cilvēciņu, ko es nerunāju... sasveicinos ar visiem pārējiem mīļajiem... un duju prom viņu ignorējot... auč... tas bija sāpīgi... njā... bet ko darīt... tāda ir dzīvve......
ok... pasākumā satieku vēl daudz daduz mīļu, pazīstamu cilvēciņu... arī Ričijs uzrodas... bet nepaspēju ar viņu parunāties.. žēl vispār.. bet njekas.. tam jau domāta prakses diena.. paņemsim koznachevskaja kokteilīti pasēdēsim Rainītī un parēksim... ^_^ njā... super... njā... Skaidrīti njemaz pēc iepriekšējā vakara negribējās.. arī dzert ne... nju tapēc negāju ar visiem kopā, palikos klausīties mūziku... njā... papļāpāj ar vien jauk puiku... njā... beigās.. tā ar mēs visu vaaru kopā novazājāmies... njā... man prieks, jo nav tikai atmiņas no Zvēra... bet tagad arī no šī... c(= njā... viņš mīlīgs puika, vismaz man pakavēja laiku līdz pirmajam autiņam... pareizāk sakot... mēs abi atlūzām pieturā... bet nju autiņus sagaidījām... ^_^
njā... nju tik mājās... tas, kā es gāju tos trīs km no pieturas līdz manām mājām bija kameras vērts... es ik pa mirklītim atlūzu un gandrīz grāvī iesoļoju... super... njā... mājās aizeju... manā gultā guļ puika... ??? Ko kas tas??? njeko nesaprotu... izrādās Sīkā draugs... nju it kā pazīstu... vnk puikam nebij citur kur gulēt... bija pārāk labi iereibis, lai viņu dzītu uz otro stavu... nju ok... bet manā istabā... ai labi... pārāk gribu gulēt, unj puika pārāk jauks, lai dusmotos... lab uzzin, cikos jābrauc pie māsas meitas... hmm... izrādās pēc 2 stundām... oho... super... es nu gan daudz dabūšu gulēt... njā... paguļ divas stundiņas unj uz priekšu...
njā... pie mazās kādu laiciņu pavadīju... unj paldies dievam, ka senči jau pēc savām 3 stundām brauca mājās,,, es ar... fiksi gulēt... ap kādiem 17.30 tiku pie miega unj tad līdz pirmdienas rītam... njā... tā beidzās manas brīvdienas... ^_^

šodien vēl neesmu spējīga, lai uzrakstītu par aizvadītās nedēļas nogali... jo nju ir tik daudz ko teikt... bet vēl joprojām nāk miegs... tā i, ka tik maz guļ... labiņi... mēģināšu rītam...

njā... ak dievs... es jūtos draņķīgi kretīniski... fuck... brr.r... es tiko sačakarēju atiecības ar vienu no maniem vismīļākajiem cilvēciņiem... brr... ak dievs, es jūtos drausmīg... bet es pati biju vainīga, unj vēl tagasd pārtraucu ar viņu draudzību un vēl nobloķēju viņu... jā... vajprāts... drausmas... brr... unj es pazīstot sevi, zinu, ka nepiedošu par viņa vārdiem unj njekad nepiedošu viņam unj aiz savas stulbās spītības arī nelūkšu piedošanu... tas būs smagi... es vnk jau drūpu kopā.. unj nav neviens, kas mani uzvilktu aukšā unj mierinātu... brrr... tādi idioti, kā es jau nav nevienu pelnījuši...

Sāpes, takā ass urbis ieduras Tevī
Tu domā un nesaproti
Tu nezini, vai tas ir tā kā ir...
Vai sāpes ir tikai Tavu iedomu auglis
Vai arī patiesības rūgtā šalcs
Bet kādēļ zināt vēlas sirds?
LAi viltos nebeidzamos sapņos ?
Vai lai justos vnk mīlēts un saprasts?

Tomēr, lai kas arī nebūtu tas skaistais
Tas jaukais un patiesais
Aiz tā visa slēpjas kkas nejauks un ļauns
Vai arī vismaz neapties un melīgs...
Un meli ir pretīgākasi, kas vien spēj būt...

Jīhā... Tas tiešām bij labs pasāciens... Un tas tautas daudzums, kas Tur bija bija vnk neaprakstāms... Tik daudz draugi... tik daudz pazīstamu... Tik daudz ar ko iepazinos uzreiz uz vietas... wow... Tas tik bija ko vērts... unj šoreiz es paspēju visu,gan dzirdēt grupinas, gan izklaidēties... nju tas jau ir progresīvi...
Njā... grupas bija labas... Bija tiešām spēcīgas ārzemju grupas... njosaukumu tagad nepateikšu... jāskatās sarakstā... njā...
IEpazinos ar nežēlīgi daudz jauniem cilvēkiem... super!!! Ar džeku no Kanādas, kas atbraucis pie saviem Latviešu draugiem, ar ko kopā piedalījušies snovošanas sacensībās... Iepazinos ar grupas SOUNDARCADE divu ģitāristu brāli... njā... mīlīgi... unj vēl nežēlīgi daudziem Jelgavniekiem... nju tas vispār bija perfekti... visapkāart mums dzīvoja Jelgavnieki un protams bites... Njā... Perfekti... Aizmirrsu pieiet pie bišu stropa iespert un paprasīt vai WC....
Njā... vēl biju pie Krishnām... viņi mani gan apzīmēja... gan vēl paēdu viņu ēdineu... tīri njammīgs īstenībā... bet besī, ka veģetārs... bet nju saldie ēdieni bija vnk kolosāli...
Njā... pasāciens vnk perfekts... Pagāšogad bija labi, ļoti labi... bet nju šogad bija perfekti...

Njā... mana dzimene... vnk neciešama diena... njā... es jau sen biju teikusi, ka ienīstu savus svētkus... bet nju njedomāju, ka šogad ar varētu būt tā pat... nju kā.. iedomājos uztaisīt beidzot lielu pašcienu, saaicināt daudz cilvēciņus, satikt savus mīļos, cieši apskaut... nju jā... ļoti liela daļa atteicās... brr... kroplīši tādi... njā... bet ai whatever... Rītā piecēlos, kā kārtējā darba dienā, šodien tik bij bik savādāks darbs... Jo nju bija jāpieskata sīkais, jo auklīte netika... brr... ciest nevaru bērnus... brr... njā... nju labi... njeko... Pusdienslaikā braucām ēst Uz Silvu... njā... kruti, man sīkais brālītis izmaksāja pusdienas... Priekšnieks, pēc mana lūguma izmaksāja algu un vēl 10 uzmeta dāvanai... O... jē super!!! Man priecīgs garīgais... par vakaru njemz negribējās domāt... njā... aizbraucu mājās... bļāviens, kā ar senci sadirsos, bļin domāju mājai visas sienas izdauzīšu... brr... gribējās to tēvu atskaldīt... nju ai labi... pienāk laiks, kad jādodas pretīm uz pieturu... nju sencis aizved, eluks kā vienmēr kavējas... ai da labi... Visi izkāpj njetur... bet nju labi... Mīlīgi... visi mani samīļoja... tik jauki.. njā.,.. tas bŗidis bija laikam pats labākais... njā... notusēšana jau ar nebija slikta... njā un tās mīlīgās [zaļās] dāvaniņas... tas bija super... Bet dažu laba atieksme, ka redz notiek ārā... fūu... kretīniski... njā... ai da vnk ienīstu... labāk, ka es nevienam neko nebūtu teikusi, nevienas arī neamz nebūtu atcerējies, ka man ir svētki... to es toč zinu... nākamgad neko negribu... vnk aizmirsties... fuckig birthday...

skumjas pārmāc manu sirdi
Un neļauj prieka lāsītēm iejaukties tajā,
Jo sirdij man tuvākas bēdas tik skarbās
kā laimes apņemtās alkas...
Ne priecāties spēju, ne smaidam sirdi dot,
Tik asaru pludos veldzēt sirdi...
Kaut nāve vairs nav nekas īpašs
man tomēr sāp un nedzīst
šīs sāpēs paliks un neļaus atplaukt,
Jo nav reiz man lemts tik gavilēs dzīroties...

Kā dzirkstele es augšup traucos
Un gaidu mazu eņģelīti
Kādu skaistu jauku būtnīti
Lai man vienai debesīs nav vientuļi...

Jo no vientulības alkām vēlos projām iet
Un atrast kopējo ar kādu...
Atrast dzīves skaisto dvesmu
Kaut vai bezgalīgi tālu

Nav nozīmes laikam ko meklē
Nav nozīmes brīdim, kad nāc
Jo patīkams ir mirkls katrs
Kad sirdī taurentiņi plīv

Tad kādēļ domāt par to
Kādēļ dziedāt sāpīgu dziesmu
Laikam lai plašāki izjūtu klāsti
Un plašāka gudrība dzīvē...

Man jāmīl brīža nolādētais sapnis
Kaut jāaiziet aiz mežu plašām tālēm
Un dzīves dziļākajā brīdī
lai pār mani skaistums mirdz

Kad sirdī uzplaukst dailes garša
Un mīlas saldās lāses līst
Man apkārt virmo nebeidzamas tāles
Un palikt gribas vēl aizvien par brīnumu uz zemes šīs

Un atkal atskatās reiz nebeidzamās sāpes
Jo mīlai šķēršļu vienmēr daudz
Kaut apkārt tai laime mirdz
Tur pat pret spēku nāve mīt

Kaut indes spalgie pieskārieni nāk
Un gribas vēl tik mirklī palikt šī
Un neaiziet nedz tālo ceļu plūdos
Nedz nebeidzamās sapņu stundās

Jo katru mirkli atkal spēki zūd
Un pieskārienu trūkums sirdī mīt
Kāds nenozīmīgs glāstu plūds
Var sapņu velvē guldīt mani

Kaut skūpsts ir vienīgais, kas veldzē manas sāpes
Un ļauj man aiziet nebeidzamās tālēs
Kaut vēlētos es palikt mirklī šajā
Man lemts ir aiziet un izdzēst visu mani

Kaut mīlestība stiprāka par visu
Man jāmirst nebeidzamās sāpēs
Vēlētos ar mīļoto kopā būt
Un aizmirst bezgalīgās ciešanas
Un tomēr gribētu tik palikt te, šai mirklī ilgajā
Kas reiz ir bijis man...

... drausmas... it kā pieceļos pēc brauciena... tāda savāziņā laimīga... jo savā gultā... pastaigāju pa māju... zvana telefons, nju ko pieeju, tur zvana viens no maniem mīļajiem cilvēciņiem... jautā, kad būšu mājas, saku, ka jau esu... cilvēks uzreiz tāds škrobīgs kļūst, es nesaprotu kāpēc... njā iemesls ir savā ziņā smieklīgi... jo cilvēciņš bēdājās par to, ka es nepalikšu pie viņas pa nakti... āāā... sweety... tas tā uzcēla gaarīgo... super... njuu ko njemos pa māju... ienāk mamma... nju domāju varbūt varbūt viņai kkaut mazliet interesēs tas, kā man gāja... njā... izrādās, ka varbūt arī interesēja... bet nju pirmais, ko viņa pateica bija tas, ka īstā laikā esi atbraukusi - tieši šajā naktī nomira Tava vecmamma... kas dzīvo tieši blakus mājā... ak dievs... es domāju, ka uzvietas nokritīšu... bet nē.... es vnk stāvēju ar muti vaļā skatījos mammmas acīs un pēc brīža novērsos ar asaru pilnām acīm vēros uz drēbītēm, ko tobrīd mazgāju.... un neteicu ne vārda, kad sekoja mātes vārdu plūdi... brr... kā to visu var likt kopā... necišu dzīvi...

Šodienas sākums likās ideāls... garstāvoklis bija par visiem simts uz augšu... smaids līdz ausīm... vnk laimīga, bez nekādiem iemesliem... varbūt tāpēc, ka pa iepriekšējām dienām biju izgulējusies... tā varētu būt... bet nju kas lai zin... Un gāju visur ar tādu domu, ka man garstāvokli nosist šodien neizdosies ne vienam... Bet vo vels, tik negaidīti, bet izdevās gan... Kādam man ļoti mīļam cilvēciņam... no viņas es to varbūt nekaidīju, bet es jau esmu pieradusi, ka mani sāpina... mani tas jau vairs tā nesatrauc... Man vienīgais pēc tam būs žēl, ka viņa pat nepamanīs, ka es no viņām būšu smagi attālinājusies... un ar laiku vispār pazudīšu no viņu apsvāršņa... man mamma mācija, kur divi tur trešais lieks, tapēc es nemaz nemēģinu jaukt viņu draudzību... es to nekad neesmu gribējusi darīt... es vnk vienmēr esmu vēlējusies sev draugus... un žēl, ka mani nē... Arī tagad, es kkā beigu beigās palieku tas liekais... Njekas... izdzīvošu arī tā pat... man ir puiši... tas nekas, ka varbūt viņi ar ir pa divi... kā draugi... bet ar viņiem vismaz man nekad nebūs garlaicīgi, un es nejutīšos, kā liekais,jo varam runāt par visu... [vīnīgais, man ar viņiem runāt par džekiem ir tā bikiņ grūtāk, bet gan jau pieradīšu, kaut arī ar meitenēm nav labāk... viņas parasti to smagi izmanto... Un tas ir tiešām pretīgi...] nju labi... jābeidz murgot... tāpat neviens šo visu nelas... bet īstenībā, man arī nevajag, lai lasa, man vnk vajag izlādēties un to visu kādam izstāstīt... kaut vai sev...

Vai man liekas vai kaut kā laiks apstājas,
Tu veries tālumā, bet neko neredzi,
Tu jūti vielgu brāzmu pārskrienam pār tavu augumu
Tev ir tāda sajūta, it kā tu būtu kaila
Un tavs kailums palaistos vējam līdzi
Un sekotu tam līdz mirklim,
Kad āpstātos viss, arī vējš,
Un pavērtos kopā ar tevi šajā dziļajā tālumā,
Kurā nav redzams nekas,
Tikai neizteiksmīgs klususms.
Klusums, kas ar visu savu būtību pāraug maigos, miera pilnos vārdos
un pavēstī to, ko sirds vienmēr ir vēlējusies
un pēc tam, tik pat ātri atkal atgriežas savā klusuma elpā.
Bet Tu vēl jo projām sēdi un veries tālumā,
Lai arī ko tev gribētos teikt vai darīt savādāk...

šodien nav bijusi laba diena... Bet bez histēriskiem smiekliem neiztikt... Ir divas iespējas, ko darīt, ja viss iet galīgi šķibi, vai nu smieties, vai nu raudāt... Šodien paliku pie smiešanās... kkāds sviests... Vnk ķīmijas kd... Pēdējais šajā gadā, nežēlīgi grūts, neviens neko nesaprot... Te pēkšņi es sāku histēriski smieties pa visu klasi.... Nju ko... Saknīte uz manīm paskatījās, bet njeko... Ar smaidu sejā... Es turpināju smieties... njā... Jautri... Pēc tam izdomāju, ka uz bioloģiju nav vērts iet... Cibiņš ar Billiju man tā pat neko neatrada... Nju ok!! Tikmēr izpildīju md Matenē... Kur zinu, ka Siliņa tā pat man moš pat nesekmīgu izliks... Bet nju pie kājas... Lai jau!! Gan pārdzīvošu... :D :D :D Njā... Pēc tam mani atkal samulsināja kāds smaids... atsmaidīju pretīm un devos prom, pa ceļam saskrējos ar savējiem... Beigās ar Raiti aizgājām uz Rimī paķērām katrs pa litram saldējuma un parciņā notiesājām... Forši nosalām... c(= Njā... tā i, ka klausa mani un iet ar mani ēst saldējumu laukā... tādā drēgnā un apmākušā dienā, kad nesen ir lijis... Brrrr... Sākumā domāju, ka Richijs tomēr njems alu, nevis saldējumu, bet nju ja jau tā... Beigās pielauzu viņu, ka vajadzīgs kāds pasāciens... Ok! Viņš piekrita, tikai ar norunu, ka es esmu tā, kas apzvana visus, arī viņa draugus... Nju bet protams.... man tas nesagādā problēmas!! Man pat patīk visu bīdīt!!! Tikai njepatīk ja atsaka... it sevišķi, ja man pēc tam viņam būs jāatskaitās... piedod... njekas nesanāks... Tas man riebjas... tādēļ nju ir jāapkopo visi spēki un jācenšas noorganizēt kkas patiešām labs!! Ceru, ka man izdodsies... Un ļoti ceru, ka viņi visi varēs tikt...

njā... Vienmēr lieti noder izmēģināt kko jaunu... Sen jau bija laiks, tikai nekad neatradās laiciņš, bet nju re... Es esmu te!!! Pašai prieks... Njā... šodiena nebija diez ko dievīga... visu dienu tagad staigāju ar dusmīgām sejiņām uz rokas... Jo nespēju ne uz vienu cilvēciņu izgāst to visu... Labāk iespiežu savus nagus plaukstā, tā, ka paliek zila plauksta, nekā vēl vairāk bojāju citiem omu... Bet nju ā... šodien vārījos ne pa maz... Brr... Bet gan jau būs ok!!! Es ceru!