Vai man liekas vai kaut kā laiks apstājas,
Tu veries tālumā, bet neko neredzi,
Tu jūti vielgu brāzmu pārskrienam pār tavu augumu
Tev ir tāda sajūta, it kā tu būtu kaila
Un tavs kailums palaistos vējam līdzi
Un sekotu tam līdz mirklim,
Kad āpstātos viss, arī vējš,
Un pavērtos kopā ar tevi šajā dziļajā tālumā,
Kurā nav redzams nekas,
Tikai neizteiksmīgs klususms.
Klusums, kas ar visu savu būtību pāraug maigos, miera pilnos vārdos
un pavēstī to, ko sirds vienmēr ir vēlējusies
un pēc tam, tik pat ātri atkal atgriežas savā klusuma elpā.
Bet Tu vēl jo projām sēdi un veries tālumā,
Lai arī ko tev gribētos teikt vai darīt savādāk...