Wow! Esmu holandē jau no augusta pirmspēdējās nedēļas... ja tā padomā ir diezgan ilgs laiciņš... bet liekas, ka būtu atbraukusi tikai vakar... Esmu nomainījusi jaunu darba vietu un ja jāsaka godīgi esmu nenormāli apmierināta ar šo valsti.. Kaut arī nekur nav tik labi, kā mājās! :) darbs ir, dzīvošana arī, vienīgi sajūtas mainās tā pat, kā šeit laikapstākļi... es pat nezinu kā būs un kāda būs nākotne šet, bet nav velmes atgriezties latvijā, kur pat darbu nav iespējams normāli atrast.... un kur nu vēl kko nopelnīt...

Deam... Lekcijas ir viena garlaiciga lieta... :D

Rezultāts:

Sveicināts mīļo, Ziemssvētku vecīt!
Mans vārds ir Grincha. Man ir tikai 19 gadiņi! Ne daudz ne maz, bet es ticu un ceru, ka Tu eksistē un pašlaik lasi manējo vēstuli.
Mana mamma ir ļoti barga tante. Viņa man neatļauj rakstīt vēstuli Tev, un tāpēc es sēžu uz jumta un rakstu šo vēstuli. Mamma izlaiž mani pastaigāties tikai līdz pulksten ~01:30. Kad es viņu neklausu, tad viņa parasti sviež man ar ar podu un bieži trāpa taisni pa par dibenu =( Reiz man nervi neizturēja un es viņai pateicu: ņuf ņuf!
Manējais tētis ir Žigolo, atnākot no darba ar sliktu garastāvokli, viņš uz mani kliedz: Dirsa!!! Un liek man remontēt viņa apģērbu. Bet es nemāku nenieka remontēt, un tāpēc man sanāk ēdiens. Tad viņš dusmojas vēl vairāk, un aizliedz man ar draugiem spēlēt klasītes. Vēl tētis izdomāja man iesauku, un tagad sauc mani nevis Grincha, bet gan par par Rembo! Sākumā tas likās forši, bet vēlāk totāli pieriebās.
Visā visumā, Ziemassvētku vecīt, ja Tu nēsi kretīns, tad Tu sapratīsi cik man ir pohaini. Dārgo Ziemassvētku, vecīt - pūkainais tīģeris Tu tāds! Paņem mani pie sevis vai arī atsūti man ar podu. Vēl izdari tā, lai tuvinieki mani mīlētu un biežāk dotu naudu priekš seksam. Mīļo ,Ziemassvētku vecīt, Tu esi mans pēdējais glābiņš. Ceru ka Ziemassvētkos, zem eglītes es atradīšu mašīnas. Ziemassvētku vecīt, saproti cik man ir pohaini. Ja Tu neizlasīsi šo vēstuli, vai arī tā nenonāks līdz galamērķim, tad es izķīdīšu.
Atceraties ka es ticu Tev Kuce!
Ziemassvētku vecītim! Grincha.

vājums - dvēseles atslēga,
spēks - prāta nocietinājums,
mīlestība - vārdu trūkums,
sapņi - ilūzijas atspoguļojums,
draugi - viegli maldi,
sāpes - vājuma izpausme,
gudrība - muļķu spēks,
patiesība - cīņas ierocis,
greizsirdība - ārprāta līmenis,
smiekli - naivuma izpausme,
asaras - cilvēka butība,
pieskārieni - klusums...,
cilvēki - stulbuma kalngals,
elpa - nāves bals,
puzle - prāta terors,
atmiņas - skumju nesējs,
prāts - kapa racējs,
...

Ko darīt cilvēkam kuru moka bezmiegs??? :) Iekšā ir tik nežēlīgs pārgurums un smaga liekas pat tējas krūzīte bet acis neveras ciet... un ja aizver speciāli, tad iemigt nevar vienalga...

Man vajag miegu, lai manis izdarītais būtu produktīvs... bet šitā turpinot es nespēšu paveikt neko no ta, kas man līdz novembra beigam ir jāizdara... un darāmā ir patiešam daudz...

Non happy

tas tikai bija pārbaudījums...

Bet es godam noturējos... lai va cik labi, es tobrīd nejustos... un lai vai cik labi man tobrīd bija ap sirdi... es tomēr pārvarēju vājumu un ar to lepojos!

Lepojos no tā brīža, ka pēc tam man pateica: respekt...

^_^ bet bija jauks vakariņš... c[=

.varbūt ne laimiga...

aizmirsta... atstāta novārtā... atstāta viena...

jūtos nožēlojami....

vientuļi...

pamesta...



pie reizes vēl dusmīga un nelaimīga... vai nav jauki..

Uzreiz pazūd jebkāda vēlme kko darīt,kaut kur braukt! [a kas man atliek! Braukt un izlikties, ka viss ir kārtībā? bļedj, es nemāku liekuļot... bet sāpināt savu tuvāko ar nav forši... ] es vairs negribu neko... man nolaižas rokas gar sāniem, es nespēju pacelt pat mazo pirkstiņu, vai arī vnk negribu...

Grrrrrrrrrr....


Nimfomātiskas tieksmes... =]

Es jau vienmēr atrod​u optimisma lāsi kat​rā novītušā zāles st​iebrā, lai ko tas ma​n prasītu!!!

brīžiem ir sajūta, ka sirds vnk pamirs...
Tu sēdi uztraucies, gaidi, zinot to, ka neko nespēj darīt, zinot to, ka neko nezini, ne kas ir, ne kas bijis, vnk gribas kliegt... Bet pat to nevar...


Atbildes reakcija tāda pati, ka man... Stulbs smaids un teksts, ka viss ir kārtībā, nekas jau nav noticies!!! Doap! Es pati tā vienmēr saku! Es zinu, kā ir patiesībā!!!
Es varētu, kaut mirt nost, es teiktu, ka ar manīm viss kārtībā , lai neuztraucās... =] Daži jau man vairs sen netic...
Tapēc nedari Tu tā! Es esmu Te, lai būtu Tev cilvēks, kam TU vari teikt visu, kā ir... Bez aplinka, jo es māku sevi valdīt un dzīvot ar optimismu!!!

Cik jauki, ka viss ir izjaukts... ;( nav vairs pārsteiguma momenta, nebūs vairs pārsteiguma momenta... kāda tagad tam visam vairs jēga... Es uzticos cilvēkiem, bet manu uzticību sagrauj, cilvēks, no kura es to atkal negaidīju!!! Nākamreiz atcerēšos, ja es kko gribu, tad daru visu pati, un kārtējo reizi pierādās, ka labāk ir tad, kad esmu nocietinājusies no visas pasaules, nekā, kad es kādam kko izstāstu...

Ceru, ka Tev patīk bildes! Un jauki, ka es viņas pat neesmu redzējusi!!! Superīgi! IEnīstu!!!


Eksplodēšana! Un pēc šī, vari aizmirst par manu uzticēšanos! Jau otrā reize, kad iekrītu, un likās, ka saprati, kāds cilvēks es esmu! Ja es kko stāstu, tas ir domāts tikai Tev, un nevienam citam! Es nemēdzu runāt vnk tā pat! Nju Tu vari aizmirst, ka es vispār kko stāstīšu! Redzēt Tevi vairs negribu! Es jūtos nodota...

man nevajadzēja neko teikt... kad es kko pasaku, es vienmēr pasaku kko ne tādu un kko nevietā... un tikai cilvēkus saskumdinu... man nepatīk, ka cilvēki dēļ manis skumst... labāk es skumstu 4 reizes vairāk, nekā, ka kāds manas vainas dēļ skumst... Jūtos nožēlojamu vainīga...

Man brīžiem pietrūkst uzmanības, bet citreiz tā ir arī nedaudz par daudz... bet man nav tiesību uz tevi dusmoties, ja Tu kko nemani, jo es jau neko nepasaku... man jāiemācās runāt... bet tas nav viegli... es spēju tikai kko pateikt, tad, kad manī kkas ir ļoti sakrājies... Jo līdz tam man ļoti negribas sabojāt Tev garstāvokli, vai jeb kā citādi sāpināt... es nespēju noskatīties,kad redzu Tevi skumju.... man visu laiku gribas Tevi samīļot ar cerību, ka tev no tā kļūs labāk... jo es pārāk stipri Tevi mīlu!!!




Ceru, ka manam Witukam viss būs kārtībā, un ka viņa tiks tam pāri! JO viņa ir pelnījusi, lai viņu novērtē augstāk par visu pasaulē! Ne darbs, ne kas nekad nedrīkst būt svarīgāks par viņu, jo tik labu cilvēku ir tik ļoti maz un viņa nav pelnījusi to, ka viņai ir jācieš... Turies peka!!! :*



Ir brīži kad aizsalst cerību jūras
Un nokalst ticības koki,
Bet paliek mīlestības laukiem ir jāpaliek
Jo mīla kvēlo gaismas pilna
Un ved uz baltā tuneļa galu
Lai aizmirstu nelabās saknes
Un pieķertos mazajam staram
Kas vedīs uz debesu laukiem
Pār klajumu tīrumiem aukstiem
Ar siltuma pilnajām plaukstām...

NE aukstums ne dvesma spēs saldēt viņu,
ne ledainās lietus lāses
Tikai cerības ticības glāsti un mīlas pieskārienu vaidi!...

Vēl tikai viena diena...

viņa būs reizē laba un reizē nedaudz biedējoša! tas ir pārāk nopietns solis... man likās, ka es esmu tiešām nopietna, bet šajā brīdī man nedaudz gribas aizmirst nopietnību... bet patiesībā man nemaz nav izvēles... nekas cits neatliek, un varbūt arī beidzot tam ir pienācis īstais moments! Laiks rādīs, vai būs īstais vai nē, bet notikt tas notiks!!! Un ar cerību, ka būs labi... =] galvenais ir tam noticēt!!! ^_^

Nekas man neliek smaidīt tik ļoti kā Tu
Nekas man neliek tik ļoti dzīvot kā Tu
Nekas man neliek tik ļoti mīlēt kā Tu
Nekas man neliek tik patiesi atklāties kā Tu
Un nekad arī neliks...

Par spīti tam, ka skola mani iedzīs kapā, es tomēr miršu laimīga!!!

Jeej... Jutos laimiga un nelaimiga vienlaiciigi!!!


vai nav jauki!

Gribu ritdienu, pie velna visu!
Gribu satikt savus draugus, un gribu samīļot gan Mataini, gan Evitu, gan Kalēju, Maiju un pat arī Bālo.. vnk gribu samīļot visus savus mīļos... ^_^ lai iegutu atkal speku doties talak...



Pakarties nesanaca, jo neatradu striķi un neatradu vietu, kur!! Lauma piedavaja lekt no vinjas balkona, bet nju tur var nolekt bez problemam... =]



Mīlu mīlu mīlu un pavisam ļoti mīlu!!! gaidu gaidu un vel joprojam gaidu...

Šodien es gribu pakārties
Rīt varbūt gribēšu nošauties, kas pie velna būs parīt?!!!

Galvenais jāizvēlk šīs trīs dienas un tad pāris dienas būs mierīgākas...


Tomēr, es negribu vadīt nekādu pasākumu... es negribu neko... Man riebjas runāt lielā auditorijā, man riebjas runāt vispār... es negribu! Vai to ir tik grūti saprast?! bļeģ!!! mani jau tā pat neviens nedzird! kāda atšķirība! Izgāzīšu visu un man būs viens pīpis!!! :D



labāk gribu gulēt apskāvienos un aizmirst ārpasaules pretīgo pusi...