man nevajadzēja neko teikt... kad es kko pasaku, es vienmēr pasaku kko ne tādu un kko nevietā... un tikai cilvēkus saskumdinu... man nepatīk, ka cilvēki dēļ manis skumst... labāk es skumstu 4 reizes vairāk, nekā, ka kāds manas vainas dēļ skumst... Jūtos nožēlojamu vainīga...

Man brīžiem pietrūkst uzmanības, bet citreiz tā ir arī nedaudz par daudz... bet man nav tiesību uz tevi dusmoties, ja Tu kko nemani, jo es jau neko nepasaku... man jāiemācās runāt... bet tas nav viegli... es spēju tikai kko pateikt, tad, kad manī kkas ir ļoti sakrājies... Jo līdz tam man ļoti negribas sabojāt Tev garstāvokli, vai jeb kā citādi sāpināt... es nespēju noskatīties,kad redzu Tevi skumju.... man visu laiku gribas Tevi samīļot ar cerību, ka tev no tā kļūs labāk... jo es pārāk stipri Tevi mīlu!!!




Ceru, ka manam Witukam viss būs kārtībā, un ka viņa tiks tam pāri! JO viņa ir pelnījusi, lai viņu novērtē augstāk par visu pasaulē! Ne darbs, ne kas nekad nedrīkst būt svarīgāks par viņu, jo tik labu cilvēku ir tik ļoti maz un viņa nav pelnījusi to, ka viņai ir jācieš... Turies peka!!! :*



Ir brīži kad aizsalst cerību jūras
Un nokalst ticības koki,
Bet paliek mīlestības laukiem ir jāpaliek
Jo mīla kvēlo gaismas pilna
Un ved uz baltā tuneļa galu
Lai aizmirstu nelabās saknes
Un pieķertos mazajam staram
Kas vedīs uz debesu laukiem
Pār klajumu tīrumiem aukstiem
Ar siltuma pilnajām plaukstām...

NE aukstums ne dvesma spēs saldēt viņu,
ne ledainās lietus lāses
Tikai cerības ticības glāsti un mīlas pieskārienu vaidi!...