Šodienas sākums likās ideāls... garstāvoklis bija par visiem simts uz augšu... smaids līdz ausīm... vnk laimīga, bez nekādiem iemesliem... varbūt tāpēc, ka pa iepriekšējām dienām biju izgulējusies... tā varētu būt... bet nju kas lai zin... Un gāju visur ar tādu domu, ka man garstāvokli nosist šodien neizdosies ne vienam... Bet vo vels, tik negaidīti, bet izdevās gan... Kādam man ļoti mīļam cilvēciņam... no viņas es to varbūt nekaidīju, bet es jau esmu pieradusi, ka mani sāpina... mani tas jau vairs tā nesatrauc... Man vienīgais pēc tam būs žēl, ka viņa pat nepamanīs, ka es no viņām būšu smagi attālinājusies... un ar laiku vispār pazudīšu no viņu apsvāršņa... man mamma mācija, kur divi tur trešais lieks, tapēc es nemaz nemēģinu jaukt viņu draudzību... es to nekad neesmu gribējusi darīt... es vnk vienmēr esmu vēlējusies sev draugus... un žēl, ka mani nē... Arī tagad, es kkā beigu beigās palieku tas liekais... Njekas... izdzīvošu arī tā pat... man ir puiši... tas nekas, ka varbūt viņi ar ir pa divi... kā draugi... bet ar viņiem vismaz man nekad nebūs garlaicīgi, un es nejutīšos, kā liekais,jo varam runāt par visu... [vīnīgais, man ar viņiem runāt par džekiem ir tā bikiņ grūtāk, bet gan jau pieradīšu, kaut arī ar meitenēm nav labāk... viņas parasti to smagi izmanto... Un tas ir tiešām pretīgi...] nju labi... jābeidz murgot... tāpat neviens šo visu nelas... bet īstenībā, man arī nevajag, lai lasa, man vnk vajag izlādēties un to visu kādam izstāstīt... kaut vai sev...

Garastāvoklis: sad