top top... sviestaini... tas kretīns nemaz neieradās, lai es varētu viņam atdot gredzenu... kas bija viens no iemesliem, kapēc es tur aizbraucu... [ja neskaita svarīgākos iemeslus savu jaukumu svētkus... un jaukumu satikšanu - Kristillas, Elīnas, Raita, Uģa... un apmīļošanu...] tagad parunāt lāgā nevaru...

Aizgāju gulēt ap 4:30 top top... tas jau nekas, ka biju ierosinātāja iet gulēt [jau 2:00] unj bāc lielākā daļa arī aizmiga... es nē... man nezkāpēc pat acis ciet nevērās... Un tu reko... aizgāju kopā ar Ričuci un Evitu iztīrījām pirti... pagrauzām čipsus un palasījām novēlējumus... :D njā... tad aizvilkos gulēt... njā... aizmigu tikai dēļ pāris jaukiem vārdiem, ko kāds man atrakstīja 4tros no rīta... paldies... tas man palīdzēja...

Tagad jūtos pa galam draņķīgi, bet tomēr neko nenožēloju... priecājos, ka biju tur... Un ka Kucēnam nebūs iemeslu uz manīm dusmoties, jo es tomēr ierados... Forši ar Oskaru papļāpājām... tā vnk bet tomēr...

Top top!! neciešu... slimība dara vāju... Vakar CSI skatoties trīs reizes gandrīz apraudājos... Nu bāc... nav stulbi? Parunāt ar normāli nevaru... pagulēt ar ne... šodien es būšu nelietojama... ^_^

Top top!!! Viss sēž... pēdējajā laikā esmu palikusi vēl lielāka maita nekā pirms tam... visus sūtu pāris mājas tālāk... Visus atšuju... pat pakutināt neļauju... arī sev mīļos cilvēciņus sūtu pāris mājas tālāk... nespēju vairs domāt tikai par citiem... Jo kā es varu palīdzēt kādam citam, ja pati slīkstu savās problēmās... Kapēc vispār ir vajadzīga dzīve, draudzība un mīlestība???
Ja nav nedz īstu draugu... nedz normālas dzīves... damd... Whatever!!! Nevienam tā pat mana dzīve neinteresē... Visiem ir nospļauties par mani... Un... man skumji, bet vai kāds to redz ne... Tikai viens cilvēks apjautājās... Paldies Tev... Tas man daudz nozīmē...
BEt galvenais, ka tas nebija neviens no tiem, ko es cerēju, ka apjautāsies par mani, ka painteresēsies... ka samīļos... nop... mani ienīst... Super draugi!!! Tā turpināt... [unj pēc tam nevainojiet, ka es beidzot būšu panākusi to, ko sen domāju... aizgājusi no Jums, pat nemanot... ]

Smeldzīgi...

Vakardies laimības sajūta un prieks par to, ka apkārtējajiem ir labi mani padarīja patiesi priecīgu... bet tikai vakardienu... pēc 12tiem es salūzu... [bet neviens jau to nepamanīja... un labi vien ir... Palīdzēt citiem nevar, ja Tu pats izskaties nekāds...]

Iemesls...:
Vai cilvēki, ko mēs uzskatām par saviem draugiem tiešām ir mūsu draugi??? Tad kādēļ viņiem ir pilnīgi nospļauties par Tevi... Vispirms jau sēšanās... ai da labi, tas ir nieks... Bet kad kāds cilvēks, kurš it kā liek domāt, ka Jūs esat draugi... Tu sēdi un redzi... Viņš[dzimums - cilvēks] pieiet pie kāda, un apskauj, pieiet pie otra drauga un apskauj... Bet vai pie manis kāds pienāca??? Nē... kāpēc lai to darītu??? Es tač neesmu nekas, manis te nemaz nav... dop, tad kādēļ Tu saki, ka mēs esam draugi... Esi atklāta un skaidri un gaiši pasaki, ka tādas draudzības nav... Nu bāc...
Tad vēl... man tā gribējās padejot... kaut pāris dejas... bet neviens jau mani neaicināja... neviens... manam aicinājumam atteica... Bet paldies, ka izpildīja manu lūgumu un palīdzēja kādam cilvēkam, kuram bij vēl grūtāk nekā man... palīdzēja ar deju... Kāda starpība, vai es dabūju dejot, vai nē... Bet tomēr pēdējo deju viņš piekrita... un pat aizstūma mani dejot... tas lika saprast, ka viņš ir īsts draugs... Un ka es tomēr viņu sāpināju... Pateicu kko tādu, kas spēlēja uz viņa Jūtām... Man to varbūt nevajadzēja teikt, bet tas bija tas, kas man bija uz sirds.... Un pēc tam ilgais laiks, cik viņš vērās tālumā ar domīgu seju lika man saprast... ka es nodarīju viņam pāri.. Tāpēc piedod Kāpostiņ, piedod... [kaut arī zinu, ka Tu to nelasi... ] Bet tomēr, ceru, ka caur visiem fluīdiem viņš saņēma manu atvainošanos...
Tad vēl kāds mīļš cilvēciņš ar manīm runājās pavisam maz... jo redz bija apsolījusi kādam citam, ka turēsies kopā ar viņu... Bet njā... to es spēju pieņemt...

Viņš atbildēja pat 1:30 kad sūtīju sms... grrr... 'mīļi... Kapēc viņš baidās visu sačakarēt... kapēc? d

Kārtējā gulēšana uz zemes... sākums ar jautru kutināšanu, tad visapkārtēju atrubonu un tad arī ar manu atrubonu... Bet piecelties gan bij grūti... :P

nekas nav mainījies... pilnīgi nekas...

pieceļos 5cos no rīta pieraskstu nosapņotos sapņus un saprotu, ka es negrbu lietot tulku, kas ir netā, vai arī grāmatā... Jo pagāšais, ko man pateica, ka būs viegls nelaimes gadījums... Super... Tagad domāju, ko lai dar...

Vēl joprojām ir nostāja kā vakar... Es drīkstu nomirt???

lūdzu... es gribu nomirt... vēl nesen teicu, ka esmu atbrīvojusies no egoistiskā pārīša... nu vairs nē... viņš atgriezās... un viņi vairs nav pāris... damd... es sajukšu prātā... ja tas atkal sāksies... es nojūgšos... Palīdziet... lūdzu... es gribu nomirt...

Pēc šīs dienas nāve būtu man kā dāvana...

šodiena sucks... viss vnk kretinē... Visi krīt uz nerviem... vnk visus gribas nosist...

šobrīd vienīgais, kas man vēl nav izbesījis... [vispār pilnīgi nemaz... tikai uzlabojis garīgo...] ir Karbonādīte... paldies viņam... visu dienu viņš mani turēja pie elpošanas... danke... :*

tas bij dīvaini...

atraksta...

apjautājamies, kā ietas, ko daram...

uzaicina uz kīno... un tad pasaka Ai... aizmirsti! Man sāp galva! >< Nedomāju sakarīgi. [parādās lietotājs dzēsts]

nu damd... wtf???

darbs... vairāk jau par vakardienu...

Nju strādāju... un priekšā paveras mājas pagalms... un tāda liela māja... sēžu veros uz to unj domāju... kkur baigi redzēta, baigi pazīstama... hmmm... kam viņa varētu būt... noliecu galvu un turpinu strādāt, pēkšņi atkārtoti paveros un man tieši pie pašas sejas parādās šunelis... brr... kā sabiedēja... skatos, arī tas kkur redzēts... Unj tad no mājas iznāk kāda cilvēciņa mamma un tētis un mazais... hmm... un tad uzreiz bij skaidrs... Cibiņa māja!!! :D pārsmējos līdz nebēdai... unj tad jau uz pēcpusdienas pusi ieraudzīju arī Cibiņu un vēl vienu kkur baigi redzētu puiku... hmm... varbūt šaubos varbūt nē... bet nju kas lai to zin... :D

Pēc lidojuma līdz dzīvoklim... matu žāvēšanas... un lidojuma uz kultūras namu... ierados tieši divas minūtes pirms izrādes sākuma... Pie durvīm stāvēja Lauris un man pat nevajadzēja izvilkt biļetes... :D super!!! Sēžam... smejamies... vnk sadevušies rokās... grr... tik mīļi... un patiesi... brīnišķīgi pavadīts vakars... ābola ēšana... vnk pasakaini...

Tagad... neziņa... ko un kā darīt... ar viņu bija tik apburoši... bet vai man palikt tur... vai atgriezties pie realitātes... vai vnk ļaut ritēt visam savu gaitu... brrr... kā lai izlemj... Par mīļumu, par kura patiesumu neesi pārliecināta, vai par naivumu un patiesumu...

Doop... atkal domāju par egoistisko pārīti... jo īpaši par vienu no viņiem... bāc... kapēc... Unj zin... sāku domāt... kapēc es tā pēkšņi spēju atvērties... un atkal ar puišiem labi satikt... :p ... Tas viss varētu būt tāpēc, ka es beidzot spēju atbrīvoties no egoistiskā puisēna... es beidzot sajutu, ka es viņu beidzot esmu palaidusi vaļā.... Par to vismaz no viena aspekta mani ir jāpateicas kādam Puikam... Paldies Tev... bet tomēr... vēljoprojām viņš no manas galvas neaiziet!!! Egoists tāds... brrr...

Pēcāk... mans mīļais brālītis un viņa draugi... kas var būt labāks par to... dievinu viņus visus... Man pietrūks K2... bet brr... viņam tagad ir meitene, viņam ir dzīvoklis... un tagad viss ir savādāk... kad viņš pirmo reiz aizgāja uz kojām dzīvot... es raudāju ilgi un dikti... es domāju, ka nespēšu bez viņa dzīvot... bet tad es sāku iet pie Sīkā un viss daudz maz nomierinājās... Bet tagad es saprotu, ka viņš man tā pat pietrūks mūžīgi...

lieliski pavadīta diena... labi paēsts... :P
Apvainojos uz vienu cilvēciņu... bet gan jau...
Super... satiku kādu mīļu cilveciņu... izrunājos no sirds... pagaidām vienīgais cilvēciņš, kas uz manīm nav apvainojies... kam es neko neesmu nodarījusi... [trīs reizes parspļauju pār plecu...]
nja... tad sekoja pats perfektākais... ar vilcienu biju jau Jelgavā... Un tad atkal pasakainā pastaiga vienatnē līdz dzivoklim... gāju lēni, nevienu neredzedama... vnk devos lēnām uz priekšu... domāju... un gāju... atkal strūklaka... aptuveni 2metri diametra... un visu laiku pa riņķi, pa strūklakas malu... eju un eju... un mala nebeidzas... perfekti... slapjas kediņas... tomēr perfektā noskaņa nebeidzas... pasakaini... dievinu šīs pastiagas... saku domāt, ka biežāk būs jabrauc uz Rīgu, lai pēc tam no vilciena varētu soļot uz dzivokli.... :p

Mīlu...

Pajāt par visu...

just live!!!

Vnk kkāds čau!!! Es jūdzos!! Whatever!!! Debīli!!! :D :D :D

...njā... jautrība sit aukstu vilni!!! Tikko pasēdēju skapī... superīgi!!!


...Mani uzskata par nodevēju... superīgi!!! Bet nju es labāk pastāvu malā... nekā pati nonāku skapī!!! Bet nju šā vai tā tur nonācu!!!!


...Njā... es sēžu un skapī... bet man ir tikai papīrs... zīmuli salauza... cūcība...


...Njā... aiziet... man ir doma aiziet... un neatgriezties, jo man ir apnicis sāpināt cilvēkus... Piedod... unj neklausies nākamreiz, kad mēģinu Tevi pamācīt, vai vnk pateikt savas domas...

pasakaini... ar pozitīvu enerģiju pēc labas kīno filmas... un drauga satikšanas, kurš bij patiesi laimīgs... viss tā iekšā strāvoja... it kā vēls vakars... izkāpju no vilciena un negribas nekur iet... lēni lēnītēm soļoju uz dzīvokļa pusi... pā ceļam ieraudzīju tādu skaistu struklaku... staigāju pa tās malām uz apli... un viss likās tik nebeidzams... kkād dīvaini... kkāds miers savijās ar uztraukumu un pārdzīvojumiem... vnk nesapratu, kas notiek... gribējās jau aiziet līdz Lielupei apsēsties tur zem tilta... bet to atstāšu šodienai...

No paša rīta likās, ka diena būs galīgi izdrāzta... Njā... līdz dienas vidum tā arī bija... Palikās švaki ar veselību aiztinos mājās... Nākotnē divreiz pēc kārtas labi paēdu un sēdēju pie daķa... un... iedomājos varētu pieķerties pie filmas... Jāmēģina ar to draņķa movie maker... nju bik aizgāja!!! Šobrīd esmu nežēlīgi priecīga par padarīto darbu!!! Super!! njā... vēl bik jāpielabo!! Bet ir super!!!
[njā... Sīkasi paspēj bik uz nerviem uzkrist bet ir oki!!! unn mērnieku laiki jāskatās... ]

* izdūru atkal degunā caurumu...
* atkal ilgi jo ilgi domāju...
* atcerējos tekstu, kas mani šokēja...
* jautājums pārējiem... Es tiešām emsu cilvēks, kas brauc visiem džekiem klāt???
* brrr... pilnīgi pašai šermīgi palika to pasakot... brrr...
* jālasa pūt vējiņ... Nepatīk!! Man patīk Šekspīrs, vai vnk dzeja... bet tik tizlā dzejā rakstīta luga... nju tas nav manā gaumē!!!
* mazasinība uzdarbojas... šodien visu dienu bij sūdīgi... bieži reiba galva un melns gar acīm grozījās... superīgi!!!

Vnk draņķīgi... vakar galīgi širmis aizgāja ciet... sāku gruzīties... dop... nju ko, izlēmu, ka jādzer... bet laikam neveiksmīgi izlēmu... brrr... pilnīgi gribas izgriez to kabalu laukā... Jūtos ļoti nožēlojami un pazemojoši... brrr... nafig es tā... brrr... ai... debīla esmu un palikšu... bet vismaz tas savā ziņā man daudz deva... bet ai... njā.... Paldies, tiem, kas vakar man palīdzēja... Piedodiet par visu... un visi... njā... es sapratīšu, ja 'Jūs mani vairs negribēsiet redzēt... it's normal... njā... žēl... brr... piedodiet...

P.S. neciešu, ja man runā aiz muguras... un brrr... ienīstu sevi... kā parasti...

Welns... es esmu noilgojusies pēc interneta... pēc ielogošanās draugos... skumji... brrr... bet kkā trūkst... tas ir pats lielākais mīnuss dzīvošanai Jelgavā... Bet es vismaz tagad varu pa vakariem staigāties ar Vīru... vakar mājās biju tikai ap kādiem 10tiem vakarā... pēc friziera satikos ar Vīru unj forši pastaigājāmies... grrr... tik mīlīgi... mēs vnk stāvējām un runājiems... skaisti... unj mīļi... ^_^ man prieks... ^_^

slapji... vairs nejūtos tikai mikla, bet tagad arī slapja... drrr... aņķīgi...

njā... jāiedzer vienas pretīgas zāles... unj man ir šausmīgi bail no sekām... bet arī viņas neiedzerot sekas var nebūt labas... brr... fuck... par pašu pasācienu rakstīšu rītam... šodien esmu pārāk atsalusi...

P.S. sastieptas saites kājā.... [potītē] nju vnk ideāli... Es esmu "veiksminieks"!!!

Sametās baigi skumji... kad tikko viens cilvēciņš teicās, ka nebrauks uz vienu pasākumu, kur es piekritu braukt, jo cerēju, ka viņš brauks... brrr... ko man tagad... atteikt nevaru... brr... skumstu...