skumjas pārmāc manu sirdi
Un neļauj prieka lāsītēm iejaukties tajā,
Jo sirdij man tuvākas bēdas tik skarbās
kā laimes apņemtās alkas...
Ne priecāties spēju, ne smaidam sirdi dot,
Tik asaru pludos veldzēt sirdi...
Kaut nāve vairs nav nekas īpašs
man tomēr sāp un nedzīst
šīs sāpēs paliks un neļaus atplaukt,
Jo nav reiz man lemts tik gavilēs dzīroties...