Man jāmīl brīža nolādētais sapnis
Kaut jāaiziet aiz mežu plašām tālēm
Un dzīves dziļākajā brīdī
lai pār mani skaistums mirdz

Kad sirdī uzplaukst dailes garša
Un mīlas saldās lāses līst
Man apkārt virmo nebeidzamas tāles
Un palikt gribas vēl aizvien par brīnumu uz zemes šīs

Un atkal atskatās reiz nebeidzamās sāpes
Jo mīlai šķēršļu vienmēr daudz
Kaut apkārt tai laime mirdz
Tur pat pret spēku nāve mīt

Kaut indes spalgie pieskārieni nāk
Un gribas vēl tik mirklī palikt šī
Un neaiziet nedz tālo ceļu plūdos
Nedz nebeidzamās sapņu stundās

Jo katru mirkli atkal spēki zūd
Un pieskārienu trūkums sirdī mīt
Kāds nenozīmīgs glāstu plūds
Var sapņu velvē guldīt mani

Kaut skūpsts ir vienīgais, kas veldzē manas sāpes
Un ļauj man aiziet nebeidzamās tālēs
Kaut vēlētos es palikt mirklī šajā
Man lemts ir aiziet un izdzēst visu mani

Kaut mīlestība stiprāka par visu
Man jāmirst nebeidzamās sāpēs
Vēlētos ar mīļoto kopā būt
Un aizmirst bezgalīgās ciešanas
Un tomēr gribētu tik palikt te, šai mirklī ilgajā
Kas reiz ir bijis man...