Pelēks. Pieraksti.

Ja godīgi, tad antuanete postā ieliktais links par Emotional Labour satrieca manas jau tā niecīgās izredzes izveidot normālas attiecības. Kaut centos šo informāciju "sagremot" kaut cik kritiski, tomēr īsti man tas neizdevās.

Jo man tiešām ir pohui par "sociālajām līmēm" utt, necenšos kaut kā mākslīgi uzturēt attiecības ar visiem, kuri mani pazīst, ar cilvēkiem, kur man patiesībā neko nenozīmē. Man šķiet, ka līdz ar sociālajiem tīkliem un mobilajiem sakariem ir radīta mākslīga tuvības ilūzija, un pati komunikācija ir palikusi neīsta, sintētiska, bezpersoniska.

Kādam liekas, ka zvans pēteronkulim ir svarīgs, jo ļaus uzturēt attiecības ar pēteronkuli, kurš sarunas laikā mēģinās atcerēties kas tu tāds biji un kā izskaties. Bet pēteronkulim patiesībā ir pohui. Tu nomirsi, bet viņam būs vienalga. Atbrauks uz bērēm, lai iekapātu rosolu un patusētu ar radiem.

Nav tādas "lielas draudzīgas ģimenes", - katram ir savējā.

Zinu to no pieredzes. Bijušajās attiecībās no sievas puses bija milzīga "ģimene". Kopīgas tradīcijas, kopīgi pasākumi, ciemošanās vienam pie otra, - viss tik skaisti, tik sirsnīgi. Bet kas bija iekšpusē? Viens otru aprunāja, pina intrigas, apskauda, nonievāja, kritizēja, meklēja izdevības. Žēl bija noskatīties, saprotot, ka tādi cilvēki ir. Un Tu esi tur iekšā un Tev jātēlo līdzi viss tas teātris, citādi tas pavērsīsies pret tevi pašu.

Un visā tajā tiek ieguldīti ievērojami resursi, jo "ģimene" ir darbs un tas "ir svarīgi".

Man svarīgāk liekas šo darbu ieguldīt pašiem savā ģimenē. Rūpēties, lai tur valdītu miers un saticība. Lai neviens nebūtu noguris, lai katram būtu vairāk iespēju nekā pienākumu.

1. Gribu visu sasniegt pats. Negribu būt instruments kāda cita mērķu sasniegšanai.
2. Tev jāspēj pašam par sevi parūpēties, jo neviens cits to nedarīs.
3. Ja kāds Tevi atgrūž, nelien atpakaļ. Ja negrib, - tā ir viņa izvēle. Ja manipulē, tad neļauj ar sevi to darīt.

Jauno gadu sagaidu viens. Fonā skan televizors-debilizors. Jūtos diezgan nožēlojami.

Restart!

Ļoti labs ieraksts sanācis.
Liekas, viņa algo veselu armiju profesionāļu, lai iegūtu kvalitatīvu rezultātu, jo dziedātāja viņa nav, tas nav nekāds noslēpums.

Šodien devos pabraukt ar riteni. Garastāvoklis nekāds, nomākts. Vienkārši piespiedu sevi pabraukt, paskatīties, kā cilvēki dzīvo.

Braucu pāri dambim, kad redzu, ka upes krastā kāda sieviete noliek zemē maisiņu un it kā taisās peldēties. Ārā rudens, +20C, visi staigā jakās un džemperos. Vienā mierā viņa atbrīvojās no virsdrēbēm un palika tikai sarkanā peldkostīma augšiņā un melnās biksītēs un iebrida ūdenī. Sākumā līdz ceļgaliem, tad mirkli apradusi ar ūdeni, iebrida līdz gurniem. Vecums grūti nosakāms, domāju, 35-40 gadi, ar skaistu augumu, plakanu vēderu un melniem matiem, kas atraisīti krita pāri pleciem. Ar rokām viņa saslapināja sev vēderu un tad, spērusi vēl pāris soļus pa akmeņaino upes gultni, ienira upes brūnajā straumē. Viņas augums slīdēja zem ūdens vairākus metrus, līdz melnie mati beidzot parādījās skatienam. Viņas kustībās jautās pārliecība un dabiskums. Sākumā peldēja brasā, bet pēc tam kaut kādā dīvainā sunīšveida stilā ar ātrām kustībām. Papeldējusi metrus 10 pret straumi, viņa lēnām atgriezās krastā. Stāvot ūdenī līdz ceļgaliem, viņa ļāvās rudenīgajai saulei un vējam. Varēju iztēloties, kā ūdens straumītes tek pa viņas ķermeni lejup un pamazām sasilst. Pēc maza brītiņa, viņa atkal ienira upē un atkārtoja to pašu. Un pēc tam vēl reizi.

Stāvēju mirkļa pārsteigts un skatījos. Priekš manis tas bija neaprakstāmi skaisti. No viņas plūda tāds miers, dabiskums, pārliecība, spēks.

Kad viņa beidzot devās krastā, viņa nesteidzīgi ietinās dvielī, vispirms noslaukot rokas un ķermeņa augšdaļu. Pēc tam noliecās, lai izspiestu ūdeni no matiem, vēlāk satinot tos dvielī. Viņas kustībās nebija ne mazākās steigas. Šķita, ka viņa pieņēma apstākļus kādi tie bija, - un viņa bija daļa no šīs vides, no šī rudens, no šīs upes. Pēc tam vēlreiz ietinās dvielī un iebrida līdz potītēm ūdenī ar termokrūzi rokās, - pāris minūtes parunāja ar, šķiet, kaimiņieni, kas bija pienākusi klāt, pēc tam, pagriežoties ar muguru pret nejaušajiem vērotājiem, novilka peldkostīma augšdaļu, uzvilka krekliņu un ietinās brūnā džemperī. Sakravāja mantiņas un devās mājup.

Uz dambja stāvēju es. Emocionāli sagrauts, gandrīz zaudējis ticību skaistajam un dabiskajam. Apdedzinājies. Nomākts. Redzētais man bija kā malks svaiga gaisa. Vēl tomēr eksistē īstas sievietes, kuras spēj aizraut. Es apbrīnoju viņas nosvērtību, dabiskumu. Viņā nebija ne kripatas kaprīžu, nervozitātes, sīkumainības. Viņa neprasīja un negaidīja.

Gribēju pienākt viņai klāt un pateikties par iedvesmu dzīvot. Nesaprastu. Droši vien redzēja, kā es skatos un, iespējams, padomāja ko sliktu. Lai nu kā, es jutos pateicīgs, ka varēju būt daļa no šī mirkļa. Kaut varētu to neaizmirst.

Pēdējā mēneša laikā zaudēti ap 10kg.
Ķermenis atgūst formu, bet izturības/ātruma nav.
Vakaros braucu ar rolleriem. Ir līdzsvara problēmas, ja brauc divus vakarus pēc kārtas. Turpretī, ja brauc pa pārdienām ir ļoti labas sajūtas.
Smēķēju daudz, vienu vakaru pat iedzēru alu.

Dear God, let us be alive before we die.
- H. Kureishi

* * *
Sep 2 13:03 nulle:
No rīta uzvilku zeķubikses un silto krekliņu.
Sep 2 13:00 putnupr:
arī atklāju rudens sezonu - uzģērbu zeķubikses un rudens krāsas drēbes.
Sep 2 12:54 milda:
No rīta uzvilu apakškrekliņu un zeķbikses. Varēju jau uzvilkt arī melno bītleni, bet nezin kāpēc šķita, ka vēl nav tik drēgns. Ieslēdzu silto grīdu vannas istabā.
* * *

Mans draugs Maksims saka, ka strīdi ir visās attiecībās. (Citās vairāk, citās mazāk). Taču viss ir kārtībā, kamēr tu vēlies šos strīdus atrisināt. Pretējā gadījumā attiecības tuvojas savam finālam.

Tieši saskarsmē ar citiem mēs sākam izprast paši sevi, un tieši tāpēc šī saskarsme ir neizturama.

-M. Velbeks

Mēģinu atrast visas tās lietas/vērtības, kas man bija svarīgas pirms 3-4 gadiem. Savilkt tādu kā kopsavilkumu, saprast, kas vēl ir atlicis.

Damien Rice par Lisa Hannigan:

I would give away all the music success, all the songs, and the whole experience to still have Lisa in my life.

“I love her,” Rice said. “I love her so much. And I love her so much that I love that she hasn’t spoken to me—because even in that I have learned so much over the last two years.”

Kas es esmu un ko es (vēl) varu piedzīvot?
vs.
Kas es esmu un ko es (vēl) varu izdarīt?

Gaisma rāmi un bezkaislīgi spīdēja viņas logā, viņai bija vienalga, vai un kas braukāja še, ezerā, viņai bija sava laime un nelaime, sava dzīve, kurā viņa neielaida nevienu.

- R. Ezera "Aka"

Šodien autoostā redzēju meiteni ar dzidrām pelēkām acīm. Viņa skatījās uz mani, es uz viņu. Tad mans autobuss aizbrauca, un diemžēl paņēma mani līdz.

Varbūt kādreiz vēl ...

In some mornings I take off my glasses and make look that I'm dead.
- saklausīts šorīt uz uz ielas.

"Bet man pēkšņi kļuva skumji. Pilnīgi par velti."
- "Parāds mīlestībā", 1984, uz Svema lentes

Ceturtdienas naktī liekos slīpi, - pavisam skaidrs, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Un tomēr, 6:38 pie durvīm atskan zvans, es sapinkojies izlienu no gultas. Pastniece. Esot ielikusi avīzi manā pastkastītē, kamēr tā domāta citai, un lūdz atslēgu. Šortos un džemperī eju slēgt vaļā pastkastīti, viņa tikmēr atvainojas par modināšanu un pastāsta, ka naktī tai nomiris tēvs un nespējot vēl īsti neko apjēgt. Es saku, ka viņai nav man jāatvainojas un noteikti būtu vajadzējis paņemt brīvu dienu, un saņemu atbildi, ka tā, ka tas esot noticis naktī, tad nav bijis iespējams darbam neko paziņot. Atdodu "Dienu" un izsaku līdzjūtību, viņa pateicas, vēlreiz atvainojas un, noklaudzot kāpņu telpas durvīm, ir prom.

Aiz loga svīst pelēks rīts, vēl brīdi stāvu klusumā un noskatos kā pastniece, nogādājusi avīzi īstajam abonentam, dodas uz nākamo māju. Zaļais velosipēds ir pārāk liels un smags priekš tās auguma. Viņas kustībās ir reizē nogurums un steiga, braucamrīks grīļojas, ar piepūli tiek griezti lielie riteņi, bet uz bagāžnieka šūpojas pilna soma ar "Dienām".

Pastniece ir prom, bet es vēl stāvu pie loga domādams par pienākuma apziņu, dzīves procesiem, pārcilvēciskumu un cilvēcību un sabiedrības dzīvajiem mehānismiem. Tas ir mirklis patiesības jeb realitātes. Man grūti pateikt, ka dzīve ir skaista. Šeit es nezinu vai vajag ko teikt un vai tas vispār ir svarīgi.