ceļš uz trešajām debesīm - uz nepasakāmo

8:43pm: bezspēks
šovakar darba telpas iedarbojas vēl nospiedošāk nekā parasti, jo virs galvas zilzila debess, neviena mākonīša, bet galerijā, pa kuru kā cietumnieks aizstaigāju uz kafetēriju. kad dzēru kafiju ar piena paliekām, skatījos uz debesīm, uz stikla jumtu: tikai 27 karogi meta savas absurdās ēnas, tik poētiskas, tik liegas. kā melnas, glāstošas liesmas.

1:40am: emo-lettre d'amour
Dārgais draugs!

Paldies par tavu mēstuli. Tu neapsveici mani dzimšanas dienā. Es tev nemaz to nepārmetu.

Arī es neesmu tev atbildējis ilgi. Gada beigās vienmēr ir daudz visādu darīšanu (lielu un mazu), tāpēc agrāk uzrakstīt tev negribēju. Es neatradu tev laiku.

Ak. Laiks rit tik ātri.

Vai, Dieviņ, ko darīšu?
Jau bērziem baltas lapas!
Jau paliku pērnrudeni,
Vēl palikšu šorudeni.

Latvijā šogad agra vasara. Jau pēc Kintijām nokusa sniegs. T.i. 18. febr., stulbeni. Gregoriāņu stils.

Pirms Lieldienām noplauka pūpoli, izdīga sīpoli, sākās histērisks pavasaris, ortega i gasets. la rebelion de las masas. nedzimušās.

Mans vectēvs kādreiz teica:

"Ja sniegs nokūst no lapām, sākas pavasars, kas visiem sirdis slimas dar'."

Viņš "aizgāja" pavasarī. Ar sirdi.

Lieki piebilst, viņš vairs neatgriezās. Labi, ka tā. Ko mēs ar viņu bez sirds darītu?

Vectēva mutē klabēja protēzes un tīra patiesība: pirms dažām dienām uznāca tik spēcīgs atkusnis, ka mani piemeklēja viegla sirdslēkme.

Tagad Latvijas laukus vairs neklāj dziļš sniegs, bet Daugavā un jūŗā arī vairs nav ledus. Jūŗa saulrieta staros izskatās kā viskijs bez ledus. Nesalst. Tādā laikā man negibas sēdēt istabā, klausīties Latvijas Radio 2, kurināt naidu, dzert viskiju un rakstīt tev šo vēstuli. Es tomēr piespiežos. Pie sienas. Mani piespiež. Sirds. Apziņa. Tikko pieklauvēja mana nedzimusī masa. Mēs nekad neiesim slidot, jo viņa ir nemateriāla.

Vecie ir notinušies pie radiem Uz permu. Jau pirms trim mēnešiem pieprasīja vīzu. Esmu palicis viens. Tāds liktenis. Skumji. Beidzot varu (..) istabā. Neiedziļināsimies detaļās. Varu (..) arī vannas istabā.

Drīz būs arī Vasarsvētki. Vecie, apskatījušies Permas āres, kalnus un lejas, būs atpakaļ. Mamma un nedzimusī masa sagādās mielastu. Tētis nolaidīs no kājas egli. Varbūt atnāks arī Jāņa māte. Bieži redzu viņu sapņos. Jāni.

Katru gadu mēs simboliski apglabājam nedzimušo masu. Vasarsvētki mūsu ģimenē vienmēr ir bijuši skumji. Rituālas bēres.

Atlīgos saulgrieži. Pēc Jāņiem man sāksies maniakālā depresija. Tad vairs neko negribēsies. Dzeršu ripas. Bet augustā, ja depresija pāries, es piestrādāšu, kamēr vēl nav aizbraukuši visi tūristi un jumts. Dienā es būšu vadonis pa vecpilsētu, bet naktīs es rakstīšu dzeju blāķiem, viens, apdolbījies, kails, izmisīgi kaukdams, par nedzimušo masu, dienā redzētajām studentēm un studentiem no Suomālijas un Buolīvijas. Noteikti nekad man neizdoties iemācīties ne suomāliski, ne buolivāriski. Man trūkst pašdisciplīnas. Es nekad nesapratīšu, ko nozīmē šie vārdi, kas laiku pa laikam izskan mitrajā sapnī: "Ugudanbayn Ingriisku waxay duqayn xagga hawada ah ku baabi'iyen xarumihii Sayidka.". Sistemātiskas studijas nogalina garu.

Taisnību sakot, jau tagad gaidu (pacietīgi) nākamo ziemu, kad varēšu ietīties skaistajās Permas segās. Vasara kretinē. Tad mēs slidosim. Es Latvijā, bet tu - man blakus, domās, la main dans la main.

Vēl es tev pastāstīšu par vienu, manuprāt, drausmīgu atgadījumu. Vai atceries manas kursabiedrenes Ēriku un Andru? Decembra sākumā viņas izšķīrās. Arī es biju klāt. Tur gāja dramatiski. Bija liela kaušanās un raudāšana. Puņķi un asaras. Tagad viņas dzīvošot Krasnojarskas apgabalā aiz Polārā loka. Katra savā loka pusē. Over the rainbow. Es nekad viņas vairs neredzēšu. Jā, bet vai arī tu gadījumā netaisies šķirties? Es ļoti uz to ceru. Tad varbūt man vajadzēs braukt uz Suomāliju tevi mierināt ar šampūnu, šampanieti un šampinjoniem.

Tas nebūt nav viss. Tomēr turpmāk centīšos rakstīt īsāk. Pasveicini savus partnerus un masu. Dzimušo. Sveicienus sūta arī Permas tēvocis Женька un vecāki, kas domā, ka es pārāk ilgi aizņemu datoru. Pretekļi.

Tavs Ēmonds. Mīlu. Neatrakstīsi, nositīšu.

1:34am: čax
Sievas

Tā kā rokā vēstule bez markas,
Stundām sēdu stacijā jau es
Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,
Savus kurvjus smaidot garām nes.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, nosūkājis (1?) džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.

Nez uz kādu nolādētu miestu,
Kur pat velns no garlaicības spļauj,
Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu
Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.

Viņu kājas,ziloniskās kājas,
Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:
Akmeņi zem viņām elpot stājas,
Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.

Žēl, ka Verharns(2) lielais savu sirdi
Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.
Kā viņš atkal pamielotu dzirdi
Pie šīm kājām, kuras ejot dim!

Un cik smagi sievu lielās gūžas
Līgojas un reibina kā rums
Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,
Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.

Viņu balsis skan kā trakas taures,
Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks(3).
Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,
Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, ko nosūkājis džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.

(1? šo vietu es un affettamente nesaprotam, pakomentējiet, kāds, please;
(2) Emile Verhaeren (21 May 1855 – 27 November 1916) was a Belgian poet who wrote in the French language, and one of the chief founders of the school of Symbolism;
(3) Johann Ludwig Tieck (* 31. Mai 1773 in Berlin; † 28. April 1853 ebenda) war ein deutscher Dichter, Schriftsteller, Herausgeber und Übersetzer der Romantik.

1:32am: nicholas hughes...3

1:31am: nicholas hughes...2

1:27am: nicholas hughes...1

8:33pm: xxx
Cum dederit dilectis suis somnum, ecce hereditas Domini filii mercis fructus ventris

Kad Tas Kungs atveda atpakaļ (..) cietumniekus, tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz.

http://www.youtube.com/watch?v=1nAI5PY2oGI&feature=related
(Philippe Jaroussky . "Cum Dederit " and "Tecum Principium" by A. Vivaldi)

2:04am: viena vizoša zvaigzne
saprast ir viegli, bet pieņemt un pierast grūti. aizmirst ir grūti. tas par aiziešanu.

es šovakar atklāju skrituļslidsezonu ar visu satraumēto elkoni. bija tīri spirgta naksniņa, uz ielas, kā jau pierasts, ne dvēsles. tikai spoki un vējš, pelnu vējš pūta pretim, un es braucu, izjūtot katru grambiņu un baudot relatīvu klusumu, jo skrituļslidošanā tu vienmēr dzirdi riteņu zumoņu. aizdūca pa retai mašīnai. aizlidoja lidmašīnas. kaut kas aizslīdēja. kāda skumja ēna stāvēja uz tiltiņa un ilgi noskatījās man pakaļ. viss zied, viss nozied. viss mostas un mirst. es ieelpoju, es aizveŗu acis un mirkli esmu tur, nu tur, tad, nu tad, ar tevi, "un zini:

augstākā ideja,
Tā nepazīsti cilvēka žēluma;

Kas viņas ugunīs iededzies,
Tas neprasa, vai viņš bojā ies;

(..)

Tam visu visapkārt tumsa sedz,
Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz."

12:49am: pasaules skaņas
un vēl...

pasaules skaņas ir skaista filma, ko šovakar redzēju kino "rīga". ideja: parādīt māri sirmo darbā. sirmais īsteno projektu "17 skaņraži par sauli". nebij slikti. daža laba mūzika kustināja mani-lielo-nejūtīgo-traumēto-elkonī-un-celī. interesanti, vai neparasti liels sāpīgu un jutīgu vietu daudzums rumpī veicina lielāku jutību pret pasaules ciešanām un uzlabo spēju pavilkties no skaistā? žēl, ka nebija visur norādīts, kam pieder kuŗš gabals. vēl jāteic, ka pie sirmā es gan dziedāt nespētu, viņa vadītāja stils ir troppo isterico e troppo dittatoriale per me. tur dzied vieni vienīgi mazohisti, kordiriģente teica. ceci dit, rezultāti jau viņam labi. ļoti ļoti labi. diktatūra veicina kvalitāti, un laimīgu cilvēku īpatsvars diktatūrās arī esot objektīvi (ja tas vispār ir obj. izmērāms) lielāks nekā demokrātijās, kur pārāk gaŗš mūžiņš izvēles mokās un antidepresantu zīmē lemts.

11:09pm: lieldienas
ai, cik sen neesmu rakstījis. biju ar i. un bērniem alūksnē. vakar laiks bija reāli drausmīgs, bet šodien jau saulains. pirts pie a. vecvecākiem lieliska. nakts dievkalpojums alūksnes baznīcā neizdevies, jo mācītājs zviedrs gandrīz nesaprotams. monotoni lasījumi no VD. nekādas kopdziedāšanas. turklāt dievnamā zvērīgi auksts. pārvācāmies uz pareizticīgo hramu, tādu mazītiņu. hristooos voskroese - voiiistinu voskrese. cits smeķis (vai varbūt akūta slavofilija meinerseits?). no rīta pagāniskas muļķības (olas, vistu), pastaigas pa parku, pusdienas. atceļš. pie līgatnes savācu vienu stopētāju, tādu 16-gadīgu bēdīgu bērnu, kas teicās pavadījis nakti uz ceļa. māte slimnīcā. tēvs alko. izskatījās, ka viņš nemelo. es viņam iedevu naudu, lai tak tiek līdz ventspils rajonam ar autobusu un nenomirst badā. vakariņas pie i. māsas, mēs ar i. spēlējām divrocīgi klavieres. baha menuetus no annas-magdalēnas nošu burtnīcas. un vienu vecu mocarta gabaliņu. tagad es tulkošu holandiešu stāstu. esmu pilns laimes un miera.

2:01am: aerospermija 1990 (veltiits k., kura neiedeva)
un es pat nezinu kaa aprakstu lai visu
kas notiek rudens posta pilseetaa
es tevi gaidiiju! ko nu lai pisu?
ak neiespringsim jel gan jau kaut kaa

ir gadi aizpirdushi prom kaa stirnas
tavs skatiens dzilji glaazee grimis jau
sen tukshgaitaa malj tavas liktenjdzirnas
bet princha baltaa zirgaa nav un nav

es arii kaameeju man galja liesa
puush veejsh tas mani pluina projaam nes
bet nav ko uztraukties taa tikai miesa
daudz svariigaakas veeja nestaas veestules

kad logu atveersi un kaa uz badu
tu pohaas kampsi gaisu dzestrajo
ar tevii ienaakshu caur bariibvadu
un lejup laidiishos pa trubu peedeejo

es tevi apaugljoshu gars kaa sveetais
tu kaut ko ienjemsi bet nevainiiga vairs
tu nebuusi nekad ak enjgel leetais
tev paari gaajis stojbats dairs

4:03pm: Anderson & Roe Piano Duo play "LIBERTANGO" (Piazzolla)
http://www.youtube.com/watch?v=R0INlumRpL8

mazliet huligaaniskas muuzikas

visiem visiem neatkariibas u. briiviibas sveetkos! palieciet atkariigi tikai no muuzikas.

1:18am: mūzikas skaņas
kaimiņš draudzenei liftā teicis - jūs ceturtajā stāvā pa labi vai kreisi? viņa: pa kreisi. viņš: pie tā puiša, kas brīnišķīgi spēlē klavieres? pasakiet viņam paldies.

man gan liekas, viņš jauc manu spēli ar brīnišķīgajiem ierakstiem, ko atskaņoju. ja nu tomēr ne, tad patīkami, ka mana klimperēšana kādam nekrīt uz nerviem. sīkums, bet patīkami.

6:23pm: O Αρχίλοχος (π. 680 π.Χ. - 630 π.Χ.)
ir tāds sengrieķu liriķis arhiLOHS. viņš dzīvoja pirms 27. gadsimtiem, tā ka nesmīniet.

12:26pm: nekonsekvence
tik daudz skaistas mūzikas un dzejas saražots, bet pasaule turpina būt materiāla un zemiska. pēc koncerta vai lasījumiem publika plus mīnus vētraini aplaudē un dodas mājās indēt sev un citiem dzīvi tālāk. kanibāli!

3:05pm: tai, kuŗai nepatīk vārdkopa "mirstīgās atliekas"
ja domā, ka nomirsi bez atlikuma, tu maldies

2:35am: in vino veritas
man' māsiņ' man pavaicāja, vai ticu dievam ("jā") un uzkāra man kaklā tādu jūgenstilā ieturētu sudraba krustu. vēl var piebilst, ka tas notika pēc tam, kad mēs bijām noskatījušies boratu un viņa bij izdzēruse 3 pudeles vīna.

tā jau ir, katram savs krusts jānes.

12:16pm: gaishais laiks
vakar nopirku satriecoshi labu graamatu - kaada nu jau aizsaulee aizgaajusha (mm, kaa jums patiik shis eifeemisms? "aizgaaja" vinjsh ar aids nastu plecos) fr. dramaturga bernaara-marijas koltesa (bernard-marie colte's) lugu 'dans la solitude des champs de cotton' (kokvilnas lauku vientuliibaa) - viss teksts buuveets uz iekaari un taas transformacijaam, kaa arii iekaares un varas diskursa mijiedarbi. ir tikai 2 drammatis personae, le dealer un le client. veel neesmu daudz izlasiijis, bet teksts ir aarkaartiigi poeetisks. kaut vai pats saakums, kur diileris teic:

"ja juus naakat shai stundaa un shai vietaa, tad jums kaut kaa truukst, un es jums varu to sniegt, taapeec es tuvojos jums (..) atplestaam rokaam, paardeveeja pazemiibaa, kas tam raksturiiga pirceeja priekshaa, tureetaaja pazemiibaa, ar kaadu tas veershas pie iekaares paarnjemtaa; un es redzu juusu iekaari kaa gaismu, kas kreeslaa iedegas daudzstaavu nama peedeejos staavos (..)"

ziemassveetki jau esot taads gaishs laiks.

12:45am: ziemas nakts
briselē ielas bezdievīgi smaržo pēc vafelēm. pēc slēgto vafeļu lavočku preces. ak, kāpēc, kāpēc man vienmēr gribas to, ko es nevaru dabūt?

12:36am: grebenščikovs
dziesmu vakarā nu jau sākam dziedāt sentimentālas krievu dziesmas - pod nebom golubym // estj gorod zolotoj // s prozrachnymi vorotami i yarkoyu zvezdoj. grebenščikovs. viena no viņa retajām, kas man patīk.

5:30pm: sniega nāve
tā snieg, tā snieg, un slapjums naktī aužas,
tak nepaliek, viss izsmērējas, tūlīt kūst,
par sniega nāvi uznāk skumjas gaužas
un žēlas asaras pār vaigiem plūst.

8:31pm: abiem paveicās
Kamēr inspektors devās pie savas automašīnas un paņēma dokumentus, meitene metās bēgt. Viņa skrēja Daugavas virzienā, bet policists viņai skriešus sekoja.

Jauniete metās upē un sāka peldēt prom no krasta. Policists aicināja viņu atgriezties un brīdināja, ka tā var iet bojā. Kad meitene neklausīja, viņš tai peldus sekoja, lai glābtu jaunietes dzīvību. Abiem paveicās, jo, neskatoties uz auksto ūdeni un spēcīgo straumi, izdevās nokļūt krastā.

(C) Delfi :)

6:46pm: blood stains on the floor
šodien, taisot pudeli ar nazi (turklāt ne savu, gentleman idiot) savainoju roku. asinis. pēc tam aplējos, jo nemāku apieties ar pudelēm, kad viena roka ietīta salvetā.

morāle: atveriet pudeles tikai ar šim nolūkam paredzētiem instrumentiem. taisiet savas pudeles. neesiet džentli (idioti), to nenovērtē. jūsu gadsimts ir miris.

6:16pm: Salīdzinājumi (katras metaforas pamatā ir sens mīts, teica Džambatista Viko)
Saule uzspīdēja. Siena kļuva dzeltena manā tornī. Bet iepriekš es braucu ar riteni no veikala (darba laikā), saliju kā kuce.

10:26pm: zolitūdes stacijas perons
par mīlestību pēdējā laikā vairs nedomāju. kādu mīlēt, par ko, kad, kāpēc? bet šeit ir iekšēja pretruna, jo domāt par kaut ko tik iracionālu vispār nav iespējams. ir jāielec tai vilcienā, lai paved, aizrauj. mīlestība ir jonis. mīlestība ir bezdomu toposs. es tagad spriežu, ka es varētu teikt, ka nemaz nevēlējos paspēt. tā reizēm saka, kad stacijā vilciens aizver deguna galā. vienīgi manējais, šķiet, ir no tiem, kas pietur tikai dubultos.