pasaules skaņas
un vēl...

pasaules skaņas ir skaista filma, ko šovakar redzēju kino "rīga". ideja: parādīt māri sirmo darbā. sirmais īsteno projektu "17 skaņraži par sauli". nebij slikti. daža laba mūzika kustināja mani-lielo-nejūtīgo-traumēto-elkonī-un-celī. interesanti, vai neparasti liels sāpīgu un jutīgu vietu daudzums rumpī veicina lielāku jutību pret pasaules ciešanām un uzlabo spēju pavilkties no skaistā? žēl, ka nebija visur norādīts, kam pieder kuŗš gabals. vēl jāteic, ka pie sirmā es gan dziedāt nespētu, viņa vadītāja stils ir troppo isterico e troppo dittatoriale per me. tur dzied vieni vienīgi mazohisti, kordiriģente teica. ceci dit, rezultāti jau viņam labi. ļoti ļoti labi. diktatūra veicina kvalitāti, un laimīgu cilvēku īpatsvars diktatūrās arī esot objektīvi (ja tas vispār ir obj. izmērāms) lielāks nekā demokrātijās, kur pārāk gaŗš mūžiņš izvēles mokās un antidepresantu zīmē lemts.