emo-lettre d'amour
Dārgais draugs!

Paldies par tavu mēstuli. Tu neapsveici mani dzimšanas dienā. Es tev nemaz to nepārmetu.

Arī es neesmu tev atbildējis ilgi. Gada beigās vienmēr ir daudz visādu darīšanu (lielu un mazu), tāpēc agrāk uzrakstīt tev negribēju. Es neatradu tev laiku.

Ak. Laiks rit tik ātri.

Vai, Dieviņ, ko darīšu?
Jau bērziem baltas lapas!
Jau paliku pērnrudeni,
Vēl palikšu šorudeni.

Latvijā šogad agra vasara. Jau pēc Kintijām nokusa sniegs. T.i. 18. febr., stulbeni. Gregoriāņu stils.

Pirms Lieldienām noplauka pūpoli, izdīga sīpoli, sākās histērisks pavasaris, ortega i gasets. la rebelion de las masas. nedzimušās.

Mans vectēvs kādreiz teica:

"Ja sniegs nokūst no lapām, sākas pavasars, kas visiem sirdis slimas dar'."

Viņš "aizgāja" pavasarī. Ar sirdi.

Lieki piebilst, viņš vairs neatgriezās. Labi, ka tā. Ko mēs ar viņu bez sirds darītu?

Vectēva mutē klabēja protēzes un tīra patiesība: pirms dažām dienām uznāca tik spēcīgs atkusnis, ka mani piemeklēja viegla sirdslēkme.

Tagad Latvijas laukus vairs neklāj dziļš sniegs, bet Daugavā un jūŗā arī vairs nav ledus. Jūŗa saulrieta staros izskatās kā viskijs bez ledus. Nesalst. Tādā laikā man negibas sēdēt istabā, klausīties Latvijas Radio 2, kurināt naidu, dzert viskiju un rakstīt tev šo vēstuli. Es tomēr piespiežos. Pie sienas. Mani piespiež. Sirds. Apziņa. Tikko pieklauvēja mana nedzimusī masa. Mēs nekad neiesim slidot, jo viņa ir nemateriāla.

Vecie ir notinušies pie radiem Uz permu. Jau pirms trim mēnešiem pieprasīja vīzu. Esmu palicis viens. Tāds liktenis. Skumji. Beidzot varu (..) istabā. Neiedziļināsimies detaļās. Varu (..) arī vannas istabā.

Drīz būs arī Vasarsvētki. Vecie, apskatījušies Permas āres, kalnus un lejas, būs atpakaļ. Mamma un nedzimusī masa sagādās mielastu. Tētis nolaidīs no kājas egli. Varbūt atnāks arī Jāņa māte. Bieži redzu viņu sapņos. Jāni.

Katru gadu mēs simboliski apglabājam nedzimušo masu. Vasarsvētki mūsu ģimenē vienmēr ir bijuši skumji. Rituālas bēres.

Atlīgos saulgrieži. Pēc Jāņiem man sāksies maniakālā depresija. Tad vairs neko negribēsies. Dzeršu ripas. Bet augustā, ja depresija pāries, es piestrādāšu, kamēr vēl nav aizbraukuši visi tūristi un jumts. Dienā es būšu vadonis pa vecpilsētu, bet naktīs es rakstīšu dzeju blāķiem, viens, apdolbījies, kails, izmisīgi kaukdams, par nedzimušo masu, dienā redzētajām studentēm un studentiem no Suomālijas un Buolīvijas. Noteikti nekad man neizdoties iemācīties ne suomāliski, ne buolivāriski. Man trūkst pašdisciplīnas. Es nekad nesapratīšu, ko nozīmē šie vārdi, kas laiku pa laikam izskan mitrajā sapnī: "Ugudanbayn Ingriisku waxay duqayn xagga hawada ah ku baabi'iyen xarumihii Sayidka.". Sistemātiskas studijas nogalina garu.

Taisnību sakot, jau tagad gaidu (pacietīgi) nākamo ziemu, kad varēšu ietīties skaistajās Permas segās. Vasara kretinē. Tad mēs slidosim. Es Latvijā, bet tu - man blakus, domās, la main dans la main.

Vēl es tev pastāstīšu par vienu, manuprāt, drausmīgu atgadījumu. Vai atceries manas kursabiedrenes Ēriku un Andru? Decembra sākumā viņas izšķīrās. Arī es biju klāt. Tur gāja dramatiski. Bija liela kaušanās un raudāšana. Puņķi un asaras. Tagad viņas dzīvošot Krasnojarskas apgabalā aiz Polārā loka. Katra savā loka pusē. Over the rainbow. Es nekad viņas vairs neredzēšu. Jā, bet vai arī tu gadījumā netaisies šķirties? Es ļoti uz to ceru. Tad varbūt man vajadzēs braukt uz Suomāliju tevi mierināt ar šampūnu, šampanieti un šampinjoniem.

Tas nebūt nav viss. Tomēr turpmāk centīšos rakstīt īsāk. Pasveicini savus partnerus un masu. Dzimušo. Sveicienus sūta arī Permas tēvocis Женька un vecāki, kas domā, ka es pārāk ilgi aizņemu datoru. Pretekļi.

Tavs Ēmonds. Mīlu. Neatrakstīsi, nositīšu.