bezspēks
šovakar darba telpas iedarbojas vēl nospiedošāk nekā parasti, jo virs galvas zilzila debess, neviena mākonīša, bet galerijā, pa kuru kā cietumnieks aizstaigāju uz kafetēriju. kad dzēru kafiju ar piena paliekām, skatījos uz debesīm, uz stikla jumtu: tikai 27 karogi meta savas absurdās ēnas, tik poētiskas, tik liegas. kā melnas, glāstošas liesmas.