viena vizoša zvaigzne
saprast ir viegli, bet pieņemt un pierast grūti. aizmirst ir grūti. tas par aiziešanu.

es šovakar atklāju skrituļslidsezonu ar visu satraumēto elkoni. bija tīri spirgta naksniņa, uz ielas, kā jau pierasts, ne dvēsles. tikai spoki un vējš, pelnu vējš pūta pretim, un es braucu, izjūtot katru grambiņu un baudot relatīvu klusumu, jo skrituļslidošanā tu vienmēr dzirdi riteņu zumoņu. aizdūca pa retai mašīnai. aizlidoja lidmašīnas. kaut kas aizslīdēja. kāda skumja ēna stāvēja uz tiltiņa un ilgi noskatījās man pakaļ. viss zied, viss nozied. viss mostas un mirst. es ieelpoju, es aizveŗu acis un mirkli esmu tur, nu tur, tad, nu tad, ar tevi, "un zini:

augstākā ideja,
Tā nepazīsti cilvēka žēluma;

Kas viņas ugunīs iededzies,
Tas neprasa, vai viņš bojā ies;

(..)

Tam visu visapkārt tumsa sedz,
Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz."