zolitūdes stacijas perons
par mīlestību pēdējā laikā vairs nedomāju. kādu mīlēt, par ko, kad, kāpēc? bet šeit ir iekšēja pretruna, jo domāt par kaut ko tik iracionālu vispār nav iespējams. ir jāielec tai vilcienā, lai paved, aizrauj. mīlestība ir jonis. mīlestība ir bezdomu toposs. es tagad spriežu, ka es varētu teikt, ka nemaz nevēlējos paspēt. tā reizēm saka, kad stacijā vilciens aizver deguna galā. vienīgi manējais, šķiet, ir no tiem, kas pietur tikai dubultos.