Baumas uz robežām

About Baumas uz robežām

Aug. 29th, 2016 @ 11:56 pm
[info]amatieris
Es ticu demokrātijai. Respektīvi, vairākuma varai. Un ja reiz vairākumu nupat jau skaita starp teju visiem, kas spēj artikulētas skaņas izdvest, tad dabūsim arī to, ko tauta pieprasa.
Būs jums mums tumšie viduslaiki.
Būs jums mums krusta (ticamāk, ka pusmēness) kari.
Bet tas mani nebaida.
Tas ir tikpat neizbēgami, kā Otrā Renesanse.

Cilvēki atkal gūst spēku ne idejās, bet līderos.
Neviena "tautas" revolūcija vēl nav atnesusi pārticību tautai; AS un V varat neminēt, tā bija hm, laikam jau Establishmenta revolūcija, drīzāk.

Jo skaidrāk zīmējas šī nākotnes prognoze, jo mierīgāks es palieku. Cilvēki saņem to, ko ir pelnījuši. Es apzinos savu eksistenci kā pārejošu, nepamanāmu parādību. Pasaule, skaļie kliedzieni, šāvieni, sprādzieni paliek klusāki.
Pašdestrukcija ir sākusies, un mēs saņemsim to, ko esam pelnījuši - pat vairāk; to, pēc kā paši saucam. Dziļus, reliģiskām bailēm pārpilnus laikus. Līdz neticīgie un netiklie gūs uzvaru, sāksies Renesanses Renesanse. Un, kā tagad vēstures grāmatās lasām par dižo karavadoņu uzvarām pār musulmaņiem, pagāniem un citiem Krusta karos, tā lasīsim par lielajām uzvarām pār kristiešiem un sauksim tos par mūsu karavadoņiem.

Ir interesanti dzīvot šai pasaules pagrieziena punktā.
Mums ir viss, bet uzvarēs tie, kam nevajag neko.

true romanceAug. 29th, 2016 @ 10:58 pm
[info]bozena
Līžas komandas biedrenei ir tētis. Tētim patīk zvēri, tāpēc pēc simtgadīgā kaķa aiziešanas veļu valstībā un ilgām sērām viņš pagādā sev runci no laukiem. Visi laimīgi, taču kādā nebaltā dienā runcis pazūd. Visa familija ļoti uztraucas, liek sludinājumus, meklē, bet runča nav.
Tā paiet nedēļa, un, ko domajies, runcis sēž pie durvīm. Viņš nav viens. Viņš atvedis mājās draudzeni. Kā vari iedomāties, mazo draudziņ, meitene ir gaidībās. Runcis kā atbildīgs kniebējs uzņemas pilnu atbildību, nodibina ģimeni. Tagad tiem cilvēkiem ir divi lieli kaķi un pieci (laikam) kaķēni. No tiem trīs vēl brīvi.
Negribat kaķīti?

Aug. 29th, 2016 @ 02:51 pm
[info]bozena
O, jau sākās zvani no darba. Pirmajā atvaļinājuma nedēļā zvanīja katru dienu. Otrajā vairs ne. Un es neesmu tādu ļaužu, kas atstāj pusdarītu, ja var neatstāt.

Nākamajā atvaļinājumā, godvārds, aizkopšos uz Marsu vismaz.

Aug. 29th, 2016 @ 02:00 pm
[info]bozena
Rīt jābūt darbā. Atvaļinājums beidzas. Tagad mēģinu sevi noskaņot pozitīvi. Nu, ka darbiņš ir foršs un tā, bet, atklāti sakot, esmu nedaudz nīgra. Nekas, rīt pēc darba braukšu uz vasarsmāju, pagarināšu vasaru.
Un man ir vēl vismaz 5 brīvas dienas, kuras izmantot līdz gada beigām.
Ko es redzēju atvaļinājuma laikā? Nu, em, daudz sēņu, daudz meža, jūru, lietu, zvaigznes, atkal sēnes...

Aug. 29th, 2016 @ 09:26 am
[info]bozena
Es it kā zināju, ka ir tāda smirdošā bērzlape, saukta arī par siļķu bērzlapi, jo aromāts attiecīgs, bet nesen mēs iepazināmies IRL. Izrādās, ar viņām pilns mežs, un no skata bērzlape kā bērzlape. Brūni zaļa. Sevišķi jauks aromāts paceļas siļķu bērzlapes sabrukšanas periodā, ķīmiskais ierocis, Latvijas nokia.

par vegānismuAug. 29th, 2016 @ 08:26 am
[info]indulgence
Tags:

vasara pagājusiAug. 29th, 2016 @ 08:19 am
[info]indulgence


Vasara pagājusi ar mazuma piegaršu: staltbriežiem auru laiks sākās jau augusta vidū (parasti agrāk par 1. septembri brieži nekust), nu jau dzērves prom dodas. Taču rezumējot, bija laba. Vienīgais, makten sausa (Kurzemes mežos no 1. jūnija līdz 1. augustam praktiski nenolija ne lāsītes, sili izkaltuši), taču augustā parādījās mākoņi un lietus, un mēneša vidū jau sēnes nāca griezdamies. Aš žēl, ka dzīve piespiež atgriezties pilsētā, kur turpmākos 8 mēnešus jāpavada, gaidot nākamo vasaru. Sāku saprast, kāpēc senāk neteica: "tik un tik gadus vecs", bet gan, ka tik un tik "vasaras nodzīvojis", jo ārpus vasaras dzīves nav, ir tikai gaidīšana.
Tags:

Aug. 28th, 2016 @ 09:19 pm
[info]krii
kviiiīii, lietutiņš, cik jauki! Bija jau ar' pēdējais laiks, citādi peļķes pagalmā gandrīz taisījās uz žūšanu.
Šogad mums būs laba pelējuma raža, vai ne?

Pienagloti, ir pienaglotiAug. 28th, 2016 @ 09:13 pm
[info]barbala
Šonedēļ LV prese nākusi klajā ar veseliem diviem neticami labiem rakstiem.
Viens, jau minētā intervija ar I. Lāci IRā, bet otrs – forevāpanks Ķīlis. Nepieklājīgi un nepopulāri, bet acī.

http://m.lvportals.lv/visi/viedokli/281265-roberts-kilis-reanimet-multikulturalismu-nav-pamata/

Aug. 28th, 2016 @ 05:15 pm
[info]krii
Ābolu laiks, mīlīši, klāt.

pamazām nāk pie prātaAug. 28th, 2016 @ 02:57 pm
[info]ctulhu
https://geektimes.ru/post/260616/

baltie aizkari Aug. 28th, 2016 @ 10:05 am
[info]bljanna
Tur divu ielu krustā stāv mājiņa. Maza, zaļa, no koka dēļiem celta un pagalam sašķiebusies mājiņa. Jumts tai vairākkārtīgi lāpīts ar melnu ruberoīdu, ap pagalmu apjoztā sēta drusku sagāzusies uz iekšu, bet logos vējo sniegbalti mežģīņu aizkari. Aizkari pavērās un es kautri ieskatījos logā. Istabu sienas rotāja koši zaļas tapetes ar dzīvnieciņiem, iespējams, Disneja mikipelēm, bet virtuves plaukti bija pilni ar dažnedažādākā izmēra burciņām, kurās visticamāk glabājas garšvielas un zāļu tējas, bet varbūt pat buramās zālītes, jo mājiņa tikpat labi varētu būt arī uz vistas kājas un piederēt kādai riebējai.
Bet te netālu ir ar zaļu, no greiziem dēļiem sasistu sētu ieskauta bordo krāsas māja ar koši rozā piebūvi un balti krāsotiem logu rāmjiem. Krāsa nedaudz nolupusi, dārzā pār sētu liecas kāršrozes. "Latgales sēta", es katru reizi nodomāju, iedama tai garām. Tikai blakus tai slienas lielveikals, kas allaž atsit atpakaļ realitātē.
Mani plosa ziņkārība, man gribas ielūkoties šajos logos, gribas iekāpt iekšā un redzēt, kādi cilvēki tur dzīvo, kādus ēdienus viņi ēd, kādas skumjas viņus māc, par ko viņi priecājas. Man gribas apskatīties viņu traukus virtuvē un kas viņiem glabājas pieliekamajā. Varbūt viņiem ir virtuves krūzītes ar smalku osiņu un meža zemenīšu vai ziedu attēlu? Man ļoti patīk tādas krūzītes. Varbūt viņiem ir dakšiņas un nazīši ar apaļo metāla spalu, bet varbūt spali ir pat izrakstīti?
Akurāt skan: Raimonds Tiguls
Tags:

Aug. 28th, 2016 @ 12:11 am
[info]honeybee
Tīra, nomazgāta un sakārtota galda sajūta. (Pie maniem ģēnija cienīgajiem bardaka veidošanas paradumiem Ziemassvētki ir kudiš biežāk.)
No vienas puses, jauki, no otras puses kaut kā, nez, agorafobiski - nu tb precīzi tā skērīgā sajūta, kas pārņem dažos lielveikalos, kuros ir pārāk augsti un tukši griesti.
Atradu visādas šķiltavas, auskarus un miljons zīmuļu/flomasteru (ibo pēdējā laikā bija izstrādājies paradums, ja nevar atrast vecos, nopirkt jaunus, un likt iekšā tajā pašā bardakā).


Redzēsim, cik dienas šitais statuss kaut cik saglabāsies.

Aug. 27th, 2016 @ 11:33 pm
[info]krii
Sen neesmu rakstījusi neko īsteni saldsērīgu, neko par summertime sadness, piemēram, pašā vasaras galā. Par to nedaudz izsmējīgo trakumu, kad dažas vasaras dienas piepeši uzrodas pavisam jau rudens pakājē, un pēkšņi ir lielā iespēja piedzīvot to, kam viss slapjais jūlijs-augusts bija izrādījies nederīgs. Var aizbraukt, piemēram, pie kādas savas sirmās krustmāmiņas, pie tās, kas manā iepriekšējā attēlā, vai pie de Rozmonda kundzes, vai Mirttantes, kas nu katram gadījusies. Un tur būs vēl kādi radi, draugi, kaimiņi, un jūs lasīsiet aličas, tīrīsiet cidonijas, vāļāsities šūpuļtīklā, grilēsit gaļu un iesiet peldēties. Dunduri jums kodīs, un apreibušas lapsenes zvalstīsies mauriņā, gaiss smaržos pēc pļautas zāles, āboliem un dūmiem, viss kā visīstākajā vasarā, tikai vakari satumsīs agri kā dienvidos, un pārsteigs jūs negaidot. Un tie, kuri nāks pa ceļu no ciemata, jautīs, ka viņai ir plāna kleitiņa un pleci zosādas klāti, bet viņam - žakete, ko uzsegt. Tas, kurš ies ārā, grābekļus šķūnītī nolikt un tā, kura nāks iekšā, no striķa noņemtos dvieļus nesdama, priekšnama tumsā saskriesies un neveikli iesmiesies. Un tikai īsu mirkli būs jūtams parfīms kakla bedrītē, silta āda zem tēkrekla, garāmslīdoši mati un elpa. Tas, kurš pie sliekšņa stāvēdams, meklēs šķiltavas, un tā, kura sēdēs ar vīna glāzi verandā, viņi abi dzirdēs cikādes un sienāžus, jutīs matiolas, flokšus un puķtabakas, un abi reizē nodomās, ka no vasaras palicis tikai mirklis.
Un es ļoti ceru, ka vismaz daži no jums šo mirkli noķers, un nākamajā rītā modīsies ar dažiem jauniem zilumiem, sūrstošām lūpām un nedaudz vainīgu, bet ļoti apmierinātu smaidu. Tūlīt būs septembris, jums būs jauns akadēmiskais gads, jauna sezona, jauna fitnesa programma, daži jauni kolēģi un bērnam cita klases audzinātāja. Rudens jūs sagrābs un iejūgs un aizskalos visas augusta nakts atmiņas, jūsu ģimenes būs drošībā, jūsu darbi un sirdsmiers arīdzan. Varbūt kaut kad decembrī, lejot cidoniju sīrupu pie tējas, uzzibsnīs viegla vasaras izskaņas atmiņa, bet tā pametīs jūsu ķermeni vēl pirms pēdējās izčurātās cidonijcukura molekulas. Tāpēc nebaidieties ne mirkli, skatieties uz pīlādžiem un aronijām, klausieties cikādēs, kodiet ābolos, ejiet tumšās verandās un nenožēlojiet neko.

Aug. 27th, 2016 @ 11:29 pm
[info]bozena
Guļu dārzā saliekamajā gultā, skatos zvaigznes, klausos apkārt. Visādas nakts skaņas.

Aug. 27th, 2016 @ 11:15 pm
[info]krii
Pēc gadiem ...45? vai kaut kā tā - es ļoti gribētu būt tikpat stilīga ). Tikai parūku gan neizvēlēšos blondu, visticamāk.

Aug. 27th, 2016 @ 08:24 pm
[info]scaramouche
Ja manā ikdienas ezotērikas lasāmlapā pēkšņi iemaldītos kritiskās spriestspējas analīze, es arī nebūtu pārāk priecīgs.

Aug. 27th, 2016 @ 04:43 pm
[info]krii
Kad domāju par savas dzimtas vēsturi, man ļoti pietrūkst vīriešu stāstu. Vienvienīgs her-story, stāstīts soprānos, mecosoprānos, altos. Saimnieču, dāmu, māsu, māšu, vedeklu, meitu lupatdeķis. No Y hromosomas fenotipā tikai klusēšanas gēns.

digitalizētie vācu avoti Krievijas arhīvosAug. 27th, 2016 @ 01:44 pm
[info]indulgence
Russisch-deutsches Projekt zur Digitalisierung deutscher Dokumente in den Archiven der Russischen Föderation
Tags:

fokusgrupas, psihosomatika, et alAug. 27th, 2016 @ 11:34 am
[info]barbala
Ja nu liekas, ka brutālas kļūmes notiek īpaši izsmalcinātos apstākļos vai iepriekš glauni izshēmojot- tad nē.
Vienkārša, parasta, priecīga nepadomāšana, jo kāpēc gan padomāt?
Katra atsevišķi, visiem kopā. Meitenes žēl, bet ne jau viņa kļūdījās.

Es pēdējos gadus dzīvē vados pēc principa, ka labāk ir teikt “jā”, nevis “nē”, jo tu nekad nezini, kādas iespējas dzīve piespēlēs, un vairums pieredzes mūs dara tikai skaistākus, krāsainākus, gudrākus un stiprākus. Tā nu es savā vasaras brīvībā piekritu kādam projektam. Maznozīmīgas haltūras man ik pa laikam piespēlē dažādas modeļu aģentūras, pārsvarā tās ir kaut kādas ārzemju reklāmas, nevienam neinteresējošas modes skates Latvijā, vai vēl visādas nebūtiskas aktivitātes, kas kalpo kā papildus ienākumu avots. Long story short – īpaši neiztirzājot kas un kā, piekritu dīvainas izcelsmes ANO un DDB veidotam sociālas ievirzes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu. Tā kā sākotnējā informācija mums tika dota gaužām skopa, respektīvi, piedāvāts piedalīties fokusgrupas diskusijā par aktuālu tēmu, es nedomājot piekritu. Man, kā erudītai personai, tas šķita, kā tāds atsvaidzinājums šajā sfērā, kur parasti tava seja ir simtreiz svarīgāka, nekā viedoklis. Neko daudz gan par reklāmas projekta tēmu, gan realizāciju man neteica, bet doma, ka varēšu pavērot, kā mani kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus, man šķita saistoša. Īpaši neanalizējot savas rīcības sekas, piedalījos izcili tendenciozas diskusijas filmēšanā, pēc tam fiksā fotosesijā, un skrēju tālāk savā vāveres ritenī, lielā mērā aizmirstot par šo faktu. Realitātē, raibi savāktajai publikai viedokli neprasīja, uzdeva jautājumus, jau zinot, kādām jābūt atbildēm, parādot fotogrāfijas ar tumsnējas dabas personu, uzdodot jautājumu – “šie cilvēki ir dzīvi, vai tu gribi, lai viņi mirst” – nē, ziniet, jā, es gribu, lai bērni, kucēni un neaizsargātas sievietes mirst. Reālais viedoklis par šo komplicēto mūslaiku situāciju – bēgļiem, teroristu grupējumiem, apdraudēto veco Eiropu, karu un citiem ar to saistītiem tematiem, nevienu neinteresēja. Kā jau jebkura reklāmas projekta gadījumā, aģentūrai tika dots mesidžs, kas jebkādiem līdzekļiem tad nu ir jāiebaro sabiedrībai. Tāpēc dēvēt to par fokusgrupas diskusiju būtu gaužām muļķīgi. Kad pēc laika man draugi sāka sūtīt vēstules ar manu portretbildi no Rīgas pieturām, TV ekrāna un citiem kanāliem, sapratu, ka projekts ir izvērties daudz plašāks, nekā būtu domājusi. Kad pamanīju milzīgi negatīvo ažiotāžu, sev svēti nosolījos, ka nelasīšu ne rakstus, ne delfu komentārus, lai nepiesārņotu savu prātu ar viedokļiem, kas realitātē nav saistīti ar mani. Jo arī Loreal šampūna modele neatbild par to, ka kādai no šī šampūna izkrīt mati. Es gan pilnībā uzņemos atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, mācos no savām kļūdām, jo ziniet ir tik grūti līgani pāriet no meitenes, kas visam teica “nē” un baidījās no dzīves izaicinājumiem, uz sievieti, kas visam saka “jā”, kas mīl dzīvi līdz tās kodolam. Ja tu kusties, vienmēr sanāk sasisties…

No https://pretruna.wordpress.com/2016/08/26/kad-dzive-norauj-stopkranu/

dienas prieksAug. 26th, 2016 @ 06:35 pm
[info]bozena
Lūk, īstu vīru draudzība! ;)
http://www.bbc.com/news/world-europe-37196629

Aug. 26th, 2016 @ 05:18 pm
[info]honeybee
Kā zināt, ka tu esi pārāk daudz krāmējies ar savu fucking ģimeni:

ja ir rakstīts "veļas reklāma", bet tu izlasi "veļaspulvera reklāma"

ambāleliņu dzīveAug. 26th, 2016 @ 05:15 pm
[info]indulgence
Kāda tur Ķelne? Skaidrs, ka nekādus bēgļus te nevajag – ziepēs visus velkamistus, – savējo lumpenu pietiek, lieka konkurence nav vajadzīga. ;)

Mazliet folkloras no draudzīgām, žūpīgām salāmAug. 25th, 2016 @ 10:37 pm
[info]krii
https://www.youtube.com/watch?v=MZ35SOU9HTM

Aug. 25th, 2016 @ 07:47 pm
[info]bozena
Beigšu prokrastinēt arī es. Iešu pļaut.
Zāli. Atcerējos, ka senāk mums dārzā bija brūnas vardītes (es zinu, ka zinātniski viņas nesauc par Brūnajām Vardītēm, bet ērtības labad es teikšu Brūnās Vardītes), bija jāuzmanās pļaujot. Tagad jau gadiem nav nevienas. Toties parādījās Zaļās Vardītes upē. Vai nu Zaļās izspieda Brūnās, vai nu tām kāda kaite piemetās, vai vides tīrība nebija varžu gaumē. Žēl.
Arī zalkšu ģimene kādu laiku nav redzēta.

Aug. 25th, 2016 @ 07:21 pm
[info]scaramouche
"Bioloģiskā maize" izklausās pēc kaut kāda oksimorona.
Viņi to maizi no kokiem plūc?

Aug. 25th, 2016 @ 03:38 pm
[info]bozena
Man ir atkal pusotrs kartupeļu grozs sēņu.
Un mēs atradām dzīslkāta bekas, kas esot no Ziemeļamerikas vispār. Izskatās pēc tādas dzeltenas baravikas.
Mūspusē ir tāds īsts pasaku mežš, tāpēc mēs ar Jaunkundzi neko daudz nebrīnījāmies, vietējā mazlielveikalā ieraugot rūķveida tēvoci. Tikai rūķis var iedomāties uzvilkt svītrainas zeķes (līdz ceļgaliem, ja!) pie pusgarām biksēm, pie kam viņš bija apmēram manā (tātad krietna hobita) augumā.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba