Baumas uz robežām

About Baumas uz robežām

Feb. 28th, 2015 @ 12:40 am
[info]krii
Nevarētu teikt, ka es ļoti aktīvi interesējos par Krievijas politiku, jo īpaši iekšpolitiku, taču ziņa par Ņemcova nāvi mani satrieca. Uzvēdīja drusku preapokaliptisku noskaņu.

Feb. 27th, 2015 @ 07:11 pm
[info]honeybee
Mirušie nepiedod e-versijā bez maksas - http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/95165-mirusie_nepiedod.html
Tikai līdz svētdienai.
Pievāciet droši, pat ja neesat pārliecināti, ka gribēsiet lasīt (ibo kas viņ zin, varbūt 2. grāmata būs dafiga labāka nekā pirmā, un kasviņzin, varbūt man neizdosies to 2. grāmatu uzrakstīt tā, lai viņu varētu brīvi lasīt, nezinot MN obstanovku).

Feb. 27th, 2015 @ 04:08 pm
[info]honeybee
Biju pie jauna zobārsta, nu, zobārstes. Izskatījās jauniņa, droši vien jaunāka par mani. Speros iekšā kabinetā un uzreiz brīdinu, ka esmu bailulis.
Viņa: "Nekas, man arī bail."
Es: ... (fuck, I'm screwed)
Viņa: "..kad es eju pie zobārsta."

Bet visp. bija ļoti jauka un rūpīga.

50 shades of Parādā jeb "Atkal bija raudāšana"Feb. 27th, 2015 @ 02:35 pm
[info]barbala
Pateicoties jūsu veiksmīgajai informācijas kampaņai, iepazinos arī es ar Parādnieku ģimenes interviju un lasītais un citur diskutētais uzrāva emocij's un pārdomas dažas. Liekas, ka reti ir publiski pieejams tik caurspīdīgi traģisks pastāstelis, kā šī cukurainā intervija (to, starp citu, zem pseidonīma nav uzcepusi visu mīļotā filozofe Burve-R?) un kas savā groteskumā, vieglprātīgi un neapdomīgi atsedz sūrāko kanalizācijas akas vāku un sūdi skar ventilatoru.

Ko es tur redzu? Ko es tur pazīstu?*

Tātad, dots ir vienkāršs kretīns, par kura paša ģimenes musturi un mantotajām vērtībām skaidru ziņu nav, bet toties, jauneklīgais kretīns sludina "savu raksturu" un ieņēmis pusaudža attīstības fāzei raksturīgo protesta formu, kuru pauž protestējot pret iekārtu un režīmu, šādam protestam ērtā un loģiskā laikā. Tiktāl – nothing special, no varonības vai idejas tur nav ne smakas, parasta balamutība, jo izpaliek varonībai un ievērības cienīgumam nepieciešamā intelekta/zināšanu/idejas līnija.

Vēl ir 17 gadus veca medskolas audzēkne, kura nākusi no patriarhālas, jēdzīgi nefunkcionējošas ģimenes attiecībām, kur ieaugusi sekošanas, pakļaušanās un konformisma, labākas dzīves sapņos - le klassīk, le klassīk, Garoza, jūs sakāt, paļaušanās, jūs sakāt. ("ko par mani teiks, ko par mani padomās").

Atļaušos piezīmēt, ka šādos sterilās burciņas apstākļos ar tēva viedoklīti un māmuļas līdzlocīšanos augušām jaunietēm visbiežāk nav ne jēgas, ne iekšu adekvāti izvērtēt savus sapņu prinčus un negatīva izvērtējuma gadījumā, rāmi pasūtīt šādus teltī līdējus latvāņos snaust. Tā ir viena no drausmīgākajām, atvainojos par vispārinājumu, bet tomēr, Latvijas sieviešu mantotajām traumām - iedzītais aizliegums, tabu "atteikt vīrietim." Gulēt kā aukstam baļķim, divas dienas nerunāt..." Jo ja nu tomēr viņš izrādās labs cilvēks, tas pretīgais ūsainis, kurš lien bučoties? Ja nu viņš ir labā partija? Kā tu tā, kas tu esi, lai izvērtētu savu partneri? Un galu galā, tev uzmanību pievērš "pats kursa lielākais skandālists"- vai tas nav glaimojoši neesošai pašapziņai? neBonija un izKlaids medskolā, kāda varena romantika un lielās mīlas apsolījums! Kāzas ar 120 nepazīstamiem cilvēkiem! Yēēeēē!

Tālāk lasītājs tika ievilkts detalizētās attiecību dinamikas epizodēs un kopš tā brīža vārds "raudāt" dažādos locījumos šajā tekstā parādās 28 reizes, kam smacējoši kontrasējošais moments ir viņas secinošais "bija liela raudāšana" un viņa balamutīgās refleksijas par to, kas ir sievietes laime,
par ko locīta valodiņa 12 vietās.
Tātad, 28 raudāšanas pret 12 laimēm. Lūk, dzīve parastā, jel veidojiet, bērni, stipras un latviskas ģimenes. Lepnība un pašcieņa ir grēks, bet ciešanas un sevis maldināšana – cēls upuris, obligātais izaugsmes kauss, kurš jātukšo, lai lepni sludinātu ģimenes vērtības, turklāt - fook this - ar ko! "Kima Beisindžere ir mans sievietes ideāls un es esmu tāds, kāds es esmu."

Kaut kas visā šajā ir tik nolādēti reprezentatīvs un līdz sāpīgumam raksturīgs tik daudziem no mums – sevis noliegums, absolūta savstarpējā necieņa saknē, manipulācijas uz manipulācijām, blefošana sev, lai neatzītu savas bailes un izmisumu, hiperattīstītā spēja būt par upuri, šo aklo upurēšanos saukt par mīlestību un dzīvot bez mīlestības tās jēgpilnākajā formā; bailes un izmisums palikt vienam ar sevi un izmisīgā turēšanās pie "attiecībām" kā statusa simbola; emocionālās un psiholoģiskās drošības meklēšana "pie stiprākā pakļaujoties", neapzinoties un neatzīstot sev, ka tevi vienkārši pazemo, lieto, iznīcina un ar tevi manipulē kā sīkumos, tā būtiskajā. Un tu dari tieši to pašu – norij krupi, noliec bēdu, aproc slikto dienu, izgrozi ģimenes galvu, jo zini sieviešu viltībiņas un sievietes laimi (kura, šādustāstuprāt, protams ir cieti saistīta tikai ar bērnu aprūpi un audzināšanu un smaidu viņu omulīgajos ģīmīšos, nevis, teiksim, ar veselīgās kaislībās un sarunās pavadītu diennnakti vai citu sev svarīgu un tikai no sevis izrietošu atribūtiku.)

Lai arī "daudzi tā dzīvo" un šādus zīmējumus uzskata par normu, tipa, "dzīve ir gara un mīlestībai sejas ir dažādas", kāpēc ko šādu saukt par ģimenes dzīvi, par mīlestību?
Dari, cilvēk, ko vien gribi, bet neesi pats sev parādnieks. Un, pirms rāpies manā kalnā, uzkāp pats savējā.


Kāpēc starp mums visiem ir tik maz tiešām emocionāli veselu, stabilu, stipru cilvēku, kuri nemanipulē ar otru un sevi pašu? Kāpēc sick is the new black?



*JRT Latviešu stāstiem otrā daļa varētu būt Latviešu lāsti – viss par attiecībām un ģimenes dzīves kultūru, mh?


p.p.s. vēl man nav skaidrs, kā "kopš jaunības ultra nacionālistisks cilvēks, pret režīmu protestējošs varonis" var savus (?) dēlus nosaukt par Helvi un Hardiju, kāpēc ne Jumi un Trāķi, tad jau. Konsekvences neesamība izpaužas lūk, pat šādās detaļās. HELVIS!!!!!!

Plānojam pavasariFeb. 27th, 2015 @ 12:44 pm
[info]krii
Starta numurs - 10 362. Ar ko arī sevi apsveicu, glīts skaitlis.

Feb. 27th, 2015 @ 11:13 am
[info]scope
Turpmāk mašīnu tehnisko stāvokli pārbaudīs arī uz ceļa
http://www.youtube.com/watch?v=Z2yDj8_UujY

Pirmais gan, kas iekrita acīs, CP stādina auto bremzēšanas joslā.
Vismaz priekš kampaņas video jau nu varēja pacensties un paši CSN ievērot.

Feb. 27th, 2015 @ 10:48 am
[info]honeybee
Pirmā reize, kad Stella (manā klātbūtnē) lieto vārdu "es". Konkrētāk - frāzē "Es slauku dibenu".
Tags:

vēl mazliet biznesa ziņu Feb. 27th, 2015 @ 10:00 am
[info]barbala
"Ar grāmatām ir tā, ka es lasu ļoti daudz. Katru dienu vakarā lasu kādu grāmatu, neskatos TV un labāk pievēršos kādai labai literatūrai. Gadā izlasu aptuveni 10-15 grāmatas. Mūsu mājās ir ļoti liela grāmatu bibliotēka, apmēram 4000 grāmatu. Pēdējās iecienītākās grāmatas ir trīs. Kembridžas ekonomista Hadžūna Čanga grāmata Sliktie samarieši, Hadžūna Čanga grāmata 23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu, kas sākas ar teikumu: «Pasaules ekonomika ir drupās». Autors uzsver, ka pie tā ir novedusi pašreizējā kapitālisma ekonomikas sistēma, tomēr vienlaikus tic, ka šo sistēmu var labot. Lai tas notiktu, cilvēkiem ir jāsaprot atbildes uz daudziem jautājumiem, ko autors iztirzā šajā grāmatā. Trešā grāmata ir Džordža Sorosa grāmata Globālā kapitālisma krīze."

piektdienas interviju sērija no Dienas Biznesa, protams.


Apdrošinātājs - antikapitālists :)

Feb. 27th, 2015 @ 12:06 am
[info]krii
Neliels manas privātās attieksmes paskaidrojums iepriekšējā ieraksta sakarā - lai izvairītos no pārpratumiem un sev adresētām apsūdzībām.
Tātad - pret parādnieka-rudzīša tipa večiem, t.i, nedaperētiem vanckarmačo un vonnabī alfa-meiļiem, kuri nav spējīgi apliecināties, kādā jomā godīgi konkurējot ar citiem tēviņiem - kaut vai kaujoties krogā - un tā vietā izvēlas glumas manipulācijas ar sievietēm un savu patriarhālo statusu, es izjūtu tikai bezgalīgu riebumu un naidu.
Savukārt, pret sievietēm, kurām nelaimīgi ir gadījies ar viņiem saistīties, es izjūtu nožēlu. Bez mazākās augstprātības.
Tam visam nav sakara ar monogāmiju-poligāmiju, vai ticību laulības institūcijas neesošajam svētumam.

kļūdas manā matriksāFeb. 25th, 2015 @ 09:44 pm
[info]bozena
Dakter, šitas man arī jums jāizstāsta, lai klīniskā bilde būtu pilnīga. Tātad, bez tā, ka maza būdama sapnī redzēju dronus, man bija vēl, lūk, kāds sapnis.

Es it kā biju tādā sarkanīgā tunelī vai alā, kas tiecās šašaurināties un mani nospiest. Lai dzīve nebūtu kā medusmaize, ausīs visu laiku skanēja bum-bum, bum-bum. (pēc loģikas tai vajadzētu būt asins plūsmas dunai ausīs) un radās tāda īpaša , ne pārāk jauka sajūta, it kā es nevarētu aptvert savas robežas (kur sākos un īpaši, kur beidzos, šo es vispār nevaru aprakstīt, es domaju, ka to var sajust vienīgi mazliet piepaplašinot apziņu).
Laiku pa laikam ala pārstāja gāzties man virsū, un tad bija gana labi. Tad priekšā es redzēju tādu kā gaismu un skanēja mūzika un dziedāšana, ko brīnišķi aprakstījis Tolkīns, kad viņš raksta par pārpasaulīgām elfu dziesmām, tāpec to es pat nemēģināšu ilustrēt kā glītāk. Gaismā tuneļa galā kāds dejoja, pēc manām nepieredzējuša īpatņa domām tā bija meitene baltā kleitā, es domāju, ka goč pendel kāda princese.
Tad, kad bija šī gaisma, skanēja mūzika un tā tur būtne dejoja, viss bija labi, nedodiet ēst un dzert, dodiet tik šitā pasapņot, bet vai tad es neteicu, ka drīz ala atkal sāka gāzties man virsū, un viss sākās no jauna? Tas bija nepatīkami pēc suņa. Loģiski, ka es pamodos un raudāju!
Vēlāk gudri ļaudis sacīja, ka es droši vien skatījos atmiņu video par to, kā es piedzimu.
Šo home video es skatījos līdz apmēram 3-4 gadu vecumam. Pēc tam es to redzēju tikai vienu reizi, kad man bija kādi divdesmit trīs gadi. Neilgi pēc tam mani vēlreiz piemeklēja šī sapņa Īpašā Nepatīkamā Sajūta (it kā es nevarētu aptvert savas robežas). Dīvainā kārtā, tas notika tieši tad, kad es sēdēju fakultātes dekanātā un kārtoju kaut kādus papīrus.
Kaut kā es tos papīrus sakārtoju, iztenterēju no dekanāta un tā arī nesapratu, kāda šaize tajā brīdī gadījās matriksā.

Feb. 26th, 2015 @ 08:23 pm
[info]bljanna
Deftones - Digital Bath
Tags:

Feb. 25th, 2015 @ 07:25 pm
[info]bozena
Pie ārdurvīm sajutu ļoti pazīstamu svaigi piesvilināta sautējuma(mana sautējuma, kas man ledusskapī!) smaržu. Skaidra bilde, abas jaunkudzes ir normālas dedzinātājas. Sevišķi Līze. Man liekas, viņas pašas labā būtu ēst nesildītu. Pilna virtuve ar dūmiem un guļamistabā smuki zem segām saritinājusies Līžele ir ikdienišķa parādība.
Nekā nebij! Mans stūķis mierīgi dusēja, kur atstāts. Iedomājieties, mūsu mājā dzīvo citi svilinātāji. Ar līdzīgiem stūķiem.

Feb. 26th, 2015 @ 07:16 pm
[info]honeybee
Kā zināt, ka esi piedzemdējis nerdu: bērns ir nopircis e-talonu, lai izmantotu telefona NFC un nolasītu e-talona datus :)

Par nabaga lapsačiem aizbilstiet labu vārduFeb. 26th, 2015 @ 05:19 pm
[info]indulgence
Karavadoņa Džao dēls, cienījamais Sjanmiņs tika iecelts par Baodinas (Heibejas provincē Ķīnas austrumos) gubernatoru.
Kādu nakti viņš sēdēja zvilnī, savas rezidences rietumu tornī, un lasīja. Visas durvis bija aizslēgtas, ārā sasaucās sardze, tikai cikādes fonā viegli čirkstēja. Piepeči Sjanmiņs ieraudzīja ēnu, kas ieslīdēja loga ailē; nonākusi istabas vidū, ēna sāka sev berzēt galvu, tad kājas un rokas, līdz sabiezēja un ieguva formu. Gubernatora priekšā stāvēja būtne sarkanās kurpēs un galvas apsēju, kurš salika rokas sveicienā un teica: Es esmu nemirstīga lapsa (te jānorāda, ka Austrumāzijā neviens nepārvēršas par vilku, kā Eiropā, bet gan par lapsu) students, dzīvoju te jau simts gadus, savulaik pie manis ciemos nākuši daudzi cienījami ļaudis, un nu jūs te esat iekārtojies uz lasīšanu. Nespēju izrādīt nepatiku paša imperatora ierēdnim, tāpēc ierados lūgt norādījumus, kas un kā. Ja esat ieplānojis arī turpmāk šajā tornī dzīvot, tad man vajadzēs pārvākties kurp citur, taču lai savāktos, vajadzētu kādas trīs dienas. Ja jūs apžēlosities un ļausiet arī turpmāk man te mitināties, tad lūgtu turē† durvis aizslēgtas, kā tas vienmēr bijis.
Sjanmiņs, viegli izbrīnīts, ar smaidu atbildēja: Tu taču esi lapsis, kā gan vari būt students?
- Visām lapsām ir tas gods ik gadu tapt pielaistām kārtot eksāmenus pie Māmuļas Taišaņas (Bisja Juaņdzuņa – debesu feja, nefrīta jaunava, rītausmas kundze, Taišaņa kalna gara meita, bērnu un lapsu aizgādne). Un tās, kuras ir apguvušas literāro rakstu valodu, kļūst par studentiem, bet kas nemācās, tā arī paliek savvaļas mežonīgās lapsas. Jūs esat labdzimis kungs, un ļoti žēl, ka tā arī neesat iemācījies, kā sasniegt nemirstību. Taču arī mums to ir grūti apgūt. Sākumā mēs mācāmies pārvērsties cilvēka veidolā, pēc tam iemācamies cilvēku valodu. Tie, kas mācās cilvēku valodu, vispirms apgūst putnu valodu, bet tur jāiemācās runāt visu četru jūru ieskauto deviņu provinču putnu valodas. Kad tas apgūts, tad var sākt saprast cilvēku valodu un pārvērsties par cilvēku. Tas viss prasa piecus simtus gadu. Cilvēka veidolā ir vieglāk iemācīties kļūt nemirstīgam – tam nepieciešams vien pieci simti gadu sūrās mācībās. Labdzimušiem ļaudīm, kā arī ar rakstniekiem, ja tie spēj saņemties mācībām kā kļūt nemirstīgam, mācības rit daudz raitāk, tikai divus simtus gadu. Tā kā jūs noteikti varat to apgūt, tas ir skaidrs kā diena.
Gubernatoram Džao patika lapsas teiktais, un jau nākamajā rītā viņš lika aizslēgt rietumu torni, lai netraucētu studentam mācīties.
Par šo notikumu es uzzināju no Čeņjuaņas priekšnieka, karavadoņa Džao Ļanduna mazdēla, kura pēcnāves vārds ir Džao Džijuaņs. Un vēl viņš piemetināja: Mans tēvs visu atlikušo mūžu nožēļoja, ka nav pavaicājis, kādas eksāmenu biļetes studentiem uzdod Māmuļa Taišaņa.

Juaņmejs (1716-1797). Jaunie Cise pieraksti.
Tags:

Feb. 26th, 2015 @ 04:20 pm
[info]krii
Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.

iz avīzes "frigidas sievietes ir mīts"Feb. 26th, 2015 @ 02:17 pm
[info]bljanna
- Nu, beidz - es lasīju (pētījumu), ka sievietes var beigt četrās minūtēs.
- Jā, ja to dara viņas pašas.
Tags: ,

Trešajs gabalsFeb. 26th, 2015 @ 11:46 am
[info]ezss
Vilde ķeras pie lietas, pie pusdienām neiesaku )</div>

par mutes brūķēšanuFeb. 26th, 2015 @ 10:47 am
[info]indulgence
Vakar aizsēdējos krodziņā ar sen nesatiktu kamrādu, pļāpājot pie alus kausa par dekadenci tālajos 1960. gados. Nu par to, ka spilgtākās fluktuācijas kultūrā notiek juku laikos, aber kā sadzīve normalizējas un ieiet stabilās sliedēs, tā nez kāpēc spilgtu personību vairs nav, to vietā nāk “ētera personības”, furšeti un sarkanie paklāji, bet radošais darbs ir apzināti virzīts uz publikas gaumi un popularitāti (kā intervijā sevi godīgi pozicionēja nesen kā dievzemītē grozījusies sparancūziete Orlāna). Un pat nav vajadzīga spalvainā Hruščova roka – sadzīve un līdzbiedri lieliski visu pašregulē, lai neviens saplīsušās ūzās, sēžot likteņupes malā nedziedātu Butkēviča balsī “es esmu bagāts, man pieder viss”. Visā šai kontekstā uzvaicāju, kāpēc kamrāds, būdams klab.lv, pats neko neraksta, tikai lasa. Šis tā skumji: nu modelējam situāciju. Ir, piemēram, cibiņš [info]cezars_kalnins, kurš gana regulāri savā cibā gānās par četriem baltiem krekliem un sirdsapziņām. Bet jādzīvo ir, dzīvoklīti gribas, ciba ir cibai, bet ikdiena ikdienai – šis nosūta savu CV, pretendējot uz vakanci kādā uzņēmumā. Un pat nenojauš, ka šajā uzņēmumā strādā cibiņa [info]sondore, kuru trakoti kaitina [info]cezars_kalnins, kas, viņasprāt, ir klaja un derdzīga ņirgāšanās par visu, kas svēts. Un, kā jau ziņkārīgs sievišķis, viņa lieliski zina lietotāja [info]cezars_kalnins īsto vārdu – šamā CV ieslīd miskastē, kaut viņš būtu ideals kandidāts uz konkrēto vakanci. Un, palīdzējusi šādā veidā Providencei darīt pasauli labāku, cibiņa [info]sondore dodas mājās, kur ar sausa pinogridžio rokā noskatās alternative kino seansā “Elpojiet dziļi”, no sirds pārdzīvojot līdzi galvenajam varonim un tā grūtajam liktenim, cīnoties ar birokrātijas dzirnavām. Un ne mirkli nepieļauj savu līdzību ar galveno antivaroni. Bet lietotājs [info]cezars_kalnins paliek caurām biksēm un ģitāru var likt pažobelē, jo sētniekam nav laika peršas rīmēt, viņam fiziski jāstrādā, lai maizīti gādātu. Nevajag brūķēt muti, to var atļauties tikai juku laikos, kad sociālie lifti un pārmaiņas ir daudz elastīgākas, bet jaunumu tik daudz, ka neviens nepievērš uzmanību tam, ka kāds domā mazliet pret straumi.

Iekrita šī doma prātā tāpēc, ka arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu pārstājis cibā ko rakstīt. Lai līdzcilvēkus nekaitinātu. Tb lai mutes brūķēšana neapgrūtinātu ikdienas dzīvi ārpus blogosfēras.
Tags:

Manas skumjās rajona maukasFeb. 26th, 2015 @ 10:37 am
[info]bljanna
Darbadiena, plkst. 3 naktī. Lēni, baudot miglas apņemto Rajona galveno ielu, devos mājup, lai beidzot laistos ļoti īsā, bet kvalitatīvā miegā.
Ielas tukšas un klusas, lampu apspīdētas. Vienīgie kustoņi bija kaķi, daži etiķi un maukas.
Viņas bija divas. Viņas vienmēr stāv divatā. Pa gabalu abas izskatījās mana vecuma, tikai, pienākot viņām pavisam tuvu, ieraudzīju, ka vienai varētu būt labi ja 20-22, bet otrai savi 45 - ja ne hronoloģiski, tad apbružājuma pakāpē gan. Jaunākā atgādināja zoostacijas bērnu - nošļurkusi, ar lietošanas stāžu un ar aroda pieredzi. Vecākā - ar skaistiem sejas pantiem, nolietota, vienaldzīga, vulgāra.
Viņas bija ģērbušās ļoti klasiski - īsi, pēcpusi līdz galam nenosedzoši svārki, gari lakādas zābaki virs ceļa ar nobružātiem purngaliem, pliki stilbi, niecīgas ādas imitācijas jakas, zelta ķēdītes.
Piebrauca taksometrs, jaunā meitene pieliecās pie loga, izspīlējot savus dibena vaigus vēl vairāk. Saruna bija īsa - viņa iekāpa mašīnā un aizbrauca. Vecākā sieviete palika stāvam, nesteidzīgi pīpējot cigareti, kuras dūmi ātri saplūda ar miglu. Es lēnām pagāju garām "performances" vietai, cenšoties vairs neatskatīties, līdz viņa man uzsauca: "Девушка, а ты красивая!"

paika +Feb. 26th, 2015 @ 10:23 am
[info]kihelkonna
sojas pienu iegādājos.
pilnīgai diētībai man vēl trūkst tikai kaltētas aļģes. var būt visādas. nezināt, kur tādas ir? (ja neskaita tuvākās ūdenskrātuves.)

upd
internets atspēries piedāvā zivju barībai domātās

Kur skatās CP?Feb. 26th, 2015 @ 10:00 am
[info]scope
Jaunākās ziņas tuvo gaismu lukturu modē ar pāris klīniskiem gadījumiem:
- Ganību dambja apkaimē pārvietojas viens BMW ar sarkanas krāsas eņģeļacīm;
- šorīt no muguras brauca Volvo, kuram bija zaļas krāsas tuvās gaismas.

Šie daži klīniskie gadījumi pārspēj kaudzi "hrenonistu" un alternatīvās orientācijas braucēju, kam gabarītu lampiņas vai numura zīmes apgaismojums ir zilā krāsā.

Feb. 26th, 2015 @ 08:35 am
[info]honeybee
Are delusion and sanity to be rigidly separated or, on the contrary, could the former be not only consistent with but even a condition of the latter?
Those are not abstract intellectual questions, and they have a real bearing on the way in which psychosis is treated in society today. Our attitudes to madness will shape our response to it, in terms of both our everyday interactions and in the choice of therapies that are available.

/Darian Leader. "What is madness"/

Ir pagājuši apmēram 3 gadi, kopš es pirmo reizi lasīju šo grāmatu. Trīs gadi testa brauciena iz sērijas "hmmmm, kā būtu, ja tu pieņemtu, ka ārprāts ir nevis stigma un lāsts, bet kaut kas tāds, kas piemīt plusmīnus visiem cilvēkiem, nevis nelielai daļai?"
Un, es teikšu, ļoti labi ir.

Protams, var jautāt, kāda tad galu galā ir atšķirība starp ārprāta definīciju "viss, kas traucē dzīvot pašam un citiem, ir ierakstāms zem diagnozes, bet, ja tu netraucē ne sev, ne citiem, značit diagnozes nav, značit tu esi psihiski vesels cilvēks" un manu daudz plūstošāko "praktiski visiem cilvēkiem ir psihiskas novirzes, lielākajai daļai pat vairākas, lielākoties tās ir pozitīvas un palīdzošas, un tikai retos gadījumos - slikta menedžmenta gadījumā - sāk traucēt sev un pārējiem"; jo sausais atlikums ir viens un tas pats, ne?

Bet tas ir tikpat tizli kā strikta seksualitātes definīcija, nu tipa "4-5 % no sabiedrības ir pilnīgi homoseksuāli cilvēki. Ja tu neesi viens no viņiem - t.i., cilvēks, kas drāžas tikai ar sava dzimuma pārstāvjiem un nespēj just uzbudinājumu saskarsmē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, - tad tu esi pilnīgi heteroseksuāls un visa tava flirtēšana ar sava dzimuma pārstāvjiem ir vienkārši izrādīšanās, uzmanības pieprasīšana un izvirtība".

Strikta psihiskās veselības definēšana ir principiāli kaitīga. Tolaik, kad es stingri nošķīru "saprātu" no "ārprāta", katra reize, kad parādījās kaut kādas uztveres/domāšanas/identitātes nobīdes, mani uztrauca nemērā, man šķiet, ka vismaz 25-50 % stresa manā dzīvē bija no tā, ka man pastāvīgi 1) bija bail sajukt prātā 2) bija bail, ka es jau esmu sajukusi prātā, vienkārši pati to ne visai labi zinu 3) bija bail, ka sabruks mana rūpīgi būvētā normālā fasāde 4) bija bail, ka atnāks kāds un mani izārstēs un es zaudēšu visu, kas man sevī jebkad ir šķitis interesants un uzmanības vērts.
Un, piezīmēsim, panikas lēkme, kuras laikā tu paniski baidies, ka neatgriezeniski sajuksi prātā, ir neiedomājami nepatīkamāka par panikas lēkmi, kurā tu domā "oh, sasodīts, panikas lēkme, labi, ka tu necik daudz vairāk vairs nevari sajukt prātā"
Un, novērojot dabā kādu no savām psihuma izpausmēm, ir dafiga foršāk nevis domāt "fakfakfak es esmu traka tūlīt ņemšu cirvi un sacirtīšu gabalos savus kolēģus", bet gan konstatēt "oh, nice, viņa arī ir pieaugusi kopš iepriekšējās reizes, kad tikāmies, un viņai vēl joprojām piemīt spēja atrisināt manas problēmas in the most screwed-up way possible - bet nu zato nav garlaicīgi".
Nemaz jau nerunājot par to, ka, novērojot kāda cita psihuma izpausmes, ir ļoti jauki nevis padomāt "fakfakfak viņš ir traks jāturas pa gabalu fakfakfak viņš aizgāja uz virtuvi noteikti pēc naža", bet "o, forši, psihotiķis, man patīk psihotiķi, interesanti, kā tieši viņam tā domāšana iekārtota". Nevis padomāt "fakfakfak viņš pieturā sarunājas ar sevi un ēd kaķu konservus, noteikti tūlīt mani izvaros, jo viņš ir traks!", bet gan... well, džīzas, kāda tev daļa, ar ko viņš runā un ko ēd?

(Nemaz nerunājot par to dilemmu, kurā faktiski nonāk katrs psih*, kura pacients sūdzas par kaut kādiem simptomiem. Ņemot vērā to, ka psih. veselība = nekas tev netraucē, bet pie galvas daktera cilvēki tomēr iet tad, kad viņiem kaut kas traucē, tātad sanāk tā, ka praktiski katram, kurš aiziet pie psih*, būtu jādabū diagnoze par to vien, ka viņš iet pie psih*.)

Un man ir slikti katru reizi, kad mēs klusējam, kad mēs slēpjamies, kad mēs nejautājam. Kad mēs aizliekam aiz atslēgas aiz actiņas aiz kabineta durvīm aiz diagnozes vai "tev taču tas netraucē, vai ne?" mūsu dīvainās zamaškas, to mūsu personības daļu, kas nav atrodama vikipēdijā un izskaidrojama ar standarta diagnozēm. Danunafig mums tas vajadzīgs.

Otrajs gabalsFeb. 25th, 2015 @ 09:15 pm
[info]ezss
tā kā man ir nakts dežūra, paprokrastinēju vēl )

Feb. 24th, 2015 @ 07:38 pm
[info]bozena
Skapī atradu pagājušā gada janvāra sākuma avīzi (Diena, saprotams, sorosītu izdevums). Viss viegli - Krima ir Ukrainā, nupat bija Jaunais gads, mūsējie gatavojas Soču olimpiskajām spēlēm. Vispār salīdzinot ar šo brīdi, var teikt, ka pasaulē visi viens otru mīl un apkampjas.
Kas viss tikai nenotiek, kamēr kalendārī nomainās viens sūda cipars!

Tas pirmajs gabalsFeb. 25th, 2015 @ 04:34 pm
[info]ezss
Šķirojot grāmatplauktu darbā, atradās grāmata par "Latviešu Ārste jeb īsa mācība no tām Vājībām un no šās Zemes Zālēm, ar kuŗām Cilvēkus un Lopus var ārstēt un izzāļot" - pirmo periodisko izdevumu latviešu valodā par medicīnu.

pirmais žurnāls )

Feb. 25th, 2015 @ 03:47 pm
[info]honeybee
Vot domāju par to Bankovska rakstu un vieglo "pizģec, pizģec, cik rakstniekam būt ir grūti" drāmu komentāros. Atšķirība starp "mūsdienām" un "agrāk" jau ir tikai tā, ka agrāk rakstnieki zīmējās ar savu vientulību, savu ciešanos savām ciešanām, savu nesaprastību. Nu un tagad, kad izrādās, ka vienatne, mērenas ciešanas (ie "not being totally numb") un mērena nesaprastība (ie "noslēpums") ir pozitīvas īpašības, rakstnieki sāk zīmēties ar savu drāmu par to, kā viņiem tādiem introvertiem cietējiem bļin tagad pilnīgi jākomunicē ar cilvēkiem!!! (Nu labi, ar šito sāpi es vairāk identificējos nekā ar "neviens ar mani nerunā" sāpi, bet enīvej.)
Pavisam konkrēti aizrijos es pie šī te raksta par tēmu, kurā figurē citāts: "However, as I emphasise to the fledgling writers who come and attend my Guardian Masterclass courses, writing novels for a living is hard – unimaginably hard, for those who have not tried it. I cannot imagine that it is less complex than brain surgery, or, indeed, the proverbial rocket science. To master dialogue, description, subtext, plot, structure, character, time, point of view, beginnings, endings, theme and much besides is a Herculean labour, not made more appealing by the fact that you always – always – fail.""
Nopietni? NOPIETNI? Brain surgery? Could you be any more humble?
Vienīgais, ar ko es viņa tekstā varu identificēties ir "you always - always - fail", bet tas failure ir inherents rakstīšanā kā tādā; t.i., tajā, ka tu mēģini pārtulkot viena cilvēka pasaules izjūtu citiem cilvēkiem saprotamā pieredzē vai pat mēģini pārtulkot savu priekšstatu par kāda cita cilvēka pasaules izjūtu vēl citiem cilvēkiem (vai viņam pašam) saprotamā pieredzē, kas ir pretty much impossible. Literatūra pastāv nevis tajā, ko tu gribēji uzrakstīt vai tajā, ko cilvēki no tā (ne)saprata, bet kaut kur tajā maģiskajā telpā starp autoru un lasītāju, un, ja tu esi tāds kontrolfrīks, ka nespēj dīlot ar dažādām interpretācijām un izpratnēm, tad varbūt nevajadzēja kļūt par rakstnieku.

Jā, rakstnieka darbam ir daudz mīnusu, gan ne lielāku kā Maksimas pārdevējas vai neiroķirurga darbam, nu tādi normāli mīnusi. Ja tam pieiet kā darbam, nevis kā sava ego spodrināšanai, tad vispār viss ir lieliski.

Plusu ir daudz vairāk.
Tur ir ļoti daudz brīvības (it īpaši tad, ja tu pārāk nekreņķējies par to, vai izdosies uzbliezt bestselleri).
Tur ir ļoti daudz jaunas informācijas, ļoti daudz visa kā tāda, ko apgūt un izprast. (It īpaši tad, ja tu paraksties uz visādiem dīvainiem piedāvājumiem, nu tur "vai tu negribētu publiski lasīt smieklīgu eseju par to, ka esi sieviete?")
Tur ir milzīga iespēja NEsačakarēt savu dzīvi. Protams, ja tu esi tendēts uz to, ka čakarē dzīvi sev un citiem, tad kā rakstnieks tu to vari darīt daudz sekmīgāk, bet tas strādā arī otrā virzienā, un man šķiet, ka tam arī būtu primāri jāstrādā otrā virzienā.

Bet nu tā imaginārā nepieciešamība socializēties jau nu nav nekāda lielā drāma. Nevajag jau patiesībā "socializēties", nu tb par visām varītēm grūst cilvēkiem rīklē savas grāmatiņas n shit; pilnīgi pietiek ar to, ka tu sociālajos tīklos neesi pilnīgs kretīns.
Nu, un ja esi, tad you're screwed neatkarīgi no tā, vai esi rakstnieks vai ne.

egoFeb. 25th, 2015 @ 10:16 am
[info]bljanna
Ir ego, ir lieli ego, un ir hipertrofēti ego.
Hvz, ko alkst hipertrofētie. Neizsīktošus ļubestības, atzinības un apbrīnas apliecinājumus?
Tags:
Top of Page Powered by Sviesta Ciba