Baumas uz robežām

About Baumas uz robežām

1921. gada 2. jūnijs, trešdienaNov. 26th, 2014 @ 06:03 am
[info]kira_alendorfa
Vakar tētis aizbrauca pa Vindavas dzelzceļu; atgriezīsies, cerams, pēc divām nedēļām. Viņam pakaļ atbrauca automobilis un mēs, t.i. Šura un es, arī pavizinājāmies tajā, kaut pavisam nedaudz (līdz cita inženiera mājai, kuram arī pakaļ šis auto brauca), taču tas man sagādāja lielu prieku.
31. maijā mēs ar māmiņu nostaigājām šausmīgi garu gabalu, līdz pat Aļeksejevskas klosterim, kurš atrodas aiz Nikolaja stacijas*, pēc mūsu aprēķiniem kādas astoņas no mūsu mājas, tā kā nogājām 16 verstis. Devāmies turp pasūtīt vienai mūķenei, kura šuj lieliskas kurpes ar virvju pazoli. Par vienu pāri viņa paņēma 22 000 rubļus. Pusceļā iegājām pie Jevgeņijas Aleksandrovnas, tālāk jau gājām kopā, jo tieši viņa mums ieteica šo mūķeni.
Šodien māmiņa saņēma vēstuli no Ņusjas, kurā tā izsaka pateicību māmiņai par apsveikumu. Ņusja raksta, ka esot visnotaļ laimīga, taču uztraucoties par tantes Aņas veselību.
Cerības tikt uz Ņežinu pamazām izplēn. Pamatproblēma tajā, ka bez caurlaides no Maskavas ārā nelaiž. Bet kā gan dabūt caurlaidi, ja neesmu valsts dienestā! Es gan esmu pārliecināta, ka ja tētis pieķertos, gan jau viņam izdotot man to izkārtot un viss būtu pīrāgos. Tētim taču tik ietekmīgi paziņas!
Es tomēr par Ņusju brīnos, nu kā gan var mīlēt tik padzīvojušu kungu: viņš taču ir divas reizes vecāks. Manuprāt ar tādu dzīvot kopā būtu šausmīgi garlaicīgi. Lai gan, ko var zināt?! Brīnos, ka praktiski visas meitenes (kuras manā klasē) grib izskatīties pieaugušas un sapņo iziet pie vīra. Es gan nē. Pasarg Dievs! Pirms 26-25 gadu vecuma par to pat nedomāšu. Vispār jau es labprāt visu mūžu paliktu brīva, tikai negribas par vecmeitu kļūt. Un kur tā indive 18-19 gados pie vīra iziet? Laulībā dzīvot vienmēr paspēsi, bet meitene otru reizi vairs nebūsi! Tūdaļ uzrakstīšu obligātos noteikumus savam līgavainim (ja tāds atradīsies), ka lai nekad nebūtu ne mazākās greizsirdības, jo greizsirdība, manuprāt, ir tikai šaubas par jūtu patiesumu, un tas ir apvainojums.
Bet vispār, man nemaz nav vēlmes par to domāt, un es esmu ļoti priecīga, ka neesmu vēl pieaugusi!!!

* Mūsdienās Ļeņingradas dzelzceļa stacija (Ленинградский вокзал) Maskavā.

Gadās.Nov. 25th, 2014 @ 10:13 pm
[info]kjiimikjis
Daudzi, uzzinot manu profesiju, man ir vaicājuši, ko tad es īsti daru. Nu, tā vienkāršā valodā. Tā vienkāršā valodā parasti atbildu, ka ražoju visādas vieliņas. Tomēr tā gluži nav taisnība, vismaz pēc profesijas apraksta ne. Vispār jau ķīmijas kā zinātnes nozares pamatprodukcija ir nevis vielas, bet informācija un zināšanas (kā jau jebkurā zinātnē, vispār). Ar uzskaites vienībām ir mazliet sarežģītāk, nekā, sacīsim, maiznieka gadījumā, bet tikai mazliet - redz, zināšanas un jaunus datus vajag pārvērst publikācijās. Tas tad arī ir tas, kas man un citiem bēdubrāļiem būtu jāražo.

Publicēties zinātniekiem iespēju netrūkst. Ir kaudze dažādu žurnālu, katrs ar savu locekļa garumu, kas smalki saucas "Impact factor", un pa lielam raksturo to, cik bieži šī žurnāla raksti vidēji tiek citēti citos rakstos. Jāsūta tik raksti prom, un ja sanāks ieinteresēt redaktorus un recenzentus, ja raksts būs atbilstošs attiecīgā žurnāla prasībām, tad - +1 publikācija jums! Tiesa, ne vienmēr tas ir par velti. Redz, dažos žurnālos ir jāmaksā par raksta publicēšanu - kā nekā, papīrs kaut ko maksā, arī redaktoriem algas saņemt gribas, un tā, un tā... Neko darīt, ja ir vēlme tapt publicētam šajā žurnālā, tad maksā ragā!

Un kā jau visur, kur nauda apgrozās, arī šajā jomā ir sastopami krāpnieki. Proti, kaut kāds žurnāls pats atsūta meilu, sak, jūsu raksti citos žurnālos izskatās stipri interesanti un kvalitatīvi, un, redz, mums te ar tāds žurnāliņš, kā reiz pa jūsu tēmu, varbūt atsūtiet kādu rakstiņu, kas zina, ja atbildīs prasībām, nopublicēsim.
Un parasti jau prasībām atbilst. Tad seko nākamais meiliņš. Teksts apmēram tāds, kā "paldies, jūsu raksts mums makten patīk, un degam nepacietībā šamo nopublicēt, tik vien tāda formalitāte - mums, redz, kā jau augsta profila žurnālam, tāda pieticīga samaksa par publicēšanos. Konta numurs, lūgtum, šitāds, un tad jau - līdz tālākai sadarbībai". Un parasti jau tā arī ir - samaksā, un aidā, raksts parādās kā publicēts.
Krāpšana ta kur? A tur, ka žurnāls nepavisam nav augsta profila, un jūsu rakstu kāds interesents tāpat vien neizlasīs, jo žurnālam ir labi ja kaut kāds rakstu arhīvs, kuram klāt var tikt tikai kaut kādas Ķīnas nomales mazpilsētas universitātes studenti, ja vispār kāds, un par papīra formātu varat i nesapņot. Un nereti, ja žurnāls kaut kur lielās ar savu Impact factor, tad uzmanīgāk ieskatoties, izrādās, ka šis skaitlis ir no pirksta izzīsts, un reāli neviens pats šajā žurnālā publicētais raksts nav kaut reizi citēts. Un - rakstam ne tuvu nav jābūt labam, vai pat viduvējam (vai pat kaut aptuveni sakarīgam, kā pierāda daži eksperimenti), lai tas tiktu pieņemts. Nevienu tur nepiš jūsu zinātne, tikai jūsu spēja apmaksāt publikācijas maksu.

Protams, ja reiz žurnāls ir mazpazīstams (vai arī fiktīvs, t.i., ja arī kāds dabū linku, kam vajadzētu vest uz jūsu rakstu, tajā var, labākais, atrast raksta virsrakstu, un pats raksts kā tāds nemaz nav publicēts jebkādā jēgpilnā šī vārda nozīmē), tad cilvēki paši nemetīsies tajā publicēties, jo gluži vienkārši nezinās par tāda eksistenci. Pseidožurnāla peļņas plānā parādās vājā vieta. Risinājums? Protams, spams! Kaudze ar vēstulēm tiek sūtīta uz visām zinātnieku e-pasta adresēm, kuras vien kāds cits, reāls žurnāls savas publicēšanas politikas dēļ nav nomaskējis no dažādām meklēšanas programmām, aicinot šos ļaudis publicēties jaunajā, smalkajā, varbūt arī nedzirdētajā, taču ar iespaidīgu Impact factor apkārtajā žurnālā.

Stāsts kā reiz par to, kas no šāda gadījuma izvērtās. Kāds pētnieks, saņēmis šādu mēstuli, kā atbildi aizsūtīja šo te raksta imitāciju. Tāpat vien, tikai tāpēc, ka tāds .pdf, kas kā reiz šādiem spameriem veltīts, mētājās pa rokai. Pat bez jebkāda papildus teksta pašā vēstulē. Pliks šis .pdf fails.

Pēc kāda laika, šis pētnieks saņēma atbildi. Pavisam pozitīvu atbildi. Izrādās, šis raksts ir gana labs, lai tiktu publicēts. Pievienota atbildei bija pat recenzenta aizpildīta veidlapa, kurā izvērtēti dažādi šī darba aspekti, un summāri darbs atzīts par labu esam. Viss, kas šķir no publicēšanas - 150 ASV dolāru...

nesaki - hop!Nov. 24th, 2014 @ 10:18 pm
[info]bozena
Lai es tā īpaši nesapriecātos par iepriekšējo ierakstu, veikals Drogas jau divas reizes man iedāvināja pretgrumbu krēmu.

Nov. 25th, 2014 @ 02:50 pm
[info]bljanna
Smuki meitenei sanāk folks (vai kas tas arī būtu).

Laura Marling - Little Love Caster

Once
Tags:

Nov. 25th, 2014 @ 01:43 pm
[info]kaukau
smieklīgais vingrošanas vakars. mugura nedaudz jutīga, bet pietupienus ar vīrieti uz pleciem tomēr joprojām varu uztaisīt :) nav tik liela skāde svarā, ka vairāk tajā, ka viņš kustās un smejas..

skolaNov. 25th, 2014 @ 09:35 am
[info]kihelkonna
caur jūzeri krii: raksts par skolu
http://klab.lv/users/veelviens/4313.html

1921. gada 30. maijs, svētdienaNov. 25th, 2014 @ 06:58 am
[info]kira_alendorfa
Viss joprojām tāpat, nekā jauna. Ļoti esmu aizrāvusies ar fantazēšanu par braucienu uz Ņežinu. Vēstule no Ņusjas gaidāma ne ātrāk kā 10. jūnijā. Pa šo laiku izlasīju Daņiļevska "Nodedzinātā maskava", Turgeņeva "Pavasara ūdeņi" un "Kapteiņa Jergunova stāsts". Palasīšu vēl ko no Turgeņeva, tad pieķeršos Dikensa "Dombijs un dēls"...
Pēc nedēļas jau Trīsvienība!** Pagājušajā gadā ap šo laiku mēs jau bijām vasarnīcā.
Ja piepildīsies mans sapnis un tikšu uz Ņežinu, es būšu pārlaimīga, taču vēl ceru, ka nenotiks nekas tāds, kas var aptumošot manu bezgalīgo prieku!!!

* Turgeņeva (И.C. Тургенев) stāsti «Вешние воды» un «История лейтенанта Ергунова».
** * Trīsvienības diena (День Святой Троицы) - vieni no lielākajiem Pareizticīgās Baznīcas svētkiem, piecdesmitā diena pēc Lieldienām, svētdienā.

1921. gada 26. maijs, trešdienaNov. 24th, 2014 @ 10:57 pm
[info]kira_alendorfa
No rīta man bija lieliska oma, taču tagad pavisam saskābusi esmu. Tādas skumjas! Un, pats galvenais, nav nekā konkrēta, ko darīt. Nevienas interesentas grāmatas arī nav (māmiņa vakar neatnesa).
Šonakt dīvains sapnis bija, sapņoju, kā tiekos ar Ņusju! Šausmīgi jau nu gribu viņu satikt, taču ja tā apdomā, tad pat nezini, vai to vēlēties. Mēs ar Ņusju it visā atšķiramies, viņai pavisam citāds raksturs, nekā man. Ņusja ir labsirdīga, gatava pēdējo kreklu novilkt, lai citam palīdzētu, bet es nē, manuprāt esmu šausmīga egoiste, daudzus cilvēkus neieredzu, esmu lepna (vismaz cenšos tāda būt), nespēju pakļauties, it īpaši, ja tas no manis tiek prasīts. Ak, bet vai Ņusja ir tāda?
Laiks šodien pretīgs, visu dienu līst. Māmiņa šobrīd pošas doties pie vecmāmiņas Aņutas; es jau arī labprāt ietu, taču māmiņa, visticamāk, vēlas doties viena.
Ja tante Zina brauks uz Ņežinu, uz Ņusjas kāzām, es prasīšos braukt kopā ar viņu.

Nov. 24th, 2014 @ 10:26 pm
[info]veed_logs
Šodien skrēju dienišķo skrējienu. Nezinu, cik ārā bija grādi, bet rokas nosala nekrietni, no pirmās līdz pēdējai minūtei sala. Vienmēr esmu klusi nojautis, ka mani baltie "made in china" darba cimdi ar zilajiem punktiņiem ir tikai iluzors siltuma saglabāšanas līdzeklis. Tad, kad ar tiem ir silti, tad silti ir arī bez tiem. Bet kad salst, tad tāpat salst, ar vai bez. Skrēju ik pa laikam sildot rokas padusēs. Tizli tā skriet. Rokas pēc tam tā bija sasalušas, ka dušā nevarēju nemaz tā uzreiz ieiet, bija nedaudz jāatsilst. Pirksti tādā burkānkrāsā. Nē, bišķi sarkanākā, tādā pārsteidzoši sarkanā krāsā. Vispār no vēja nosala, ne jau no temperatūras. Vējš ir ļauns. Tas man atsauc atmiņā tās reizes, kad ziemā skrienu un izskrienot klajā laukā attopos vēja viscaur izpūsts. Tā, ka jānes savas olas rokā, jo salst. Ziemas vējš trenūzenēm labi izpūš cauri. Pat glaunā termoveļa no sportsdirekta pa piecām mārciņām par vienību nelīdz nenieka. Tad nākas ik pa laikam nomainīt rokas - te galva jāpiesedz, te olas, abus reizē toč nevar. Var, bet tad nevar lāgā pakustēt uz priekšu. Galvu arī nejēgā izpūš. Bet man ir tāda ticība, ka ar laiku cilvēks pierod pie visādām nebūšanām. Es tam ticu. Bet iemesls, kāpēc man nav glauna skriešanas apģērba ir tāds, ka esmu nenormāls žmogs (žīds). Ir arī citi iemesli - negribu izskatīties pēc tiem dīvainajiem skriešanas entuziastiem, kuru līdznestais apģērbs un ekipējums maksā apmēram tikpat, cik puse no manas automašīnas. Man patīk vienkāršas lietas. Ja cilvēki sportot varēja arī pirms tika izgudroti visādi dārgi mēsli, ja to varēja darīt ģērbjoties vienkārši drēbēs, tad to varu darīt arī es. Es pat nesaprotu, kāpēc man vairāk patīk apmeklēt stieņus, nevis trenažieru zāli. Vai dēļ tā, ka esmu mega-žīds un negribu ne kapeiku maksāt par zāli vai arī dēļ tā, ka man patīk vienkāršība. Varbūt man vienkārši nepatīk tā visa kačoku, sirdī maigo zēnu un meiteņu sabiedrība? Tas man atgādina, ka sen neesmu bijis stieņos. Pagājušā nedēļa bija tāda atvieglotā, šonedēļ būs jāatgriežas pie pamatiem. Ar baltajiem cimdiņiem ar zilajām pumpiņām (lai neslīd gar dzelzi).

Nov. 24th, 2014 @ 12:25 am
[info]bozena
Nav jau tā, ka manā dzīvē nenotiktu itin nekas patīkams. Lūk, sestdien ar mani notika veseli divi patīkami notikumi.
1) es palīdzēju pazudušam krievu vīrietim atrast mājas (vai ko nu viņš meklēja).
Pie kioska aplūkoju žurnālu vākus ar dīvainām receptēm pret saaukstēšanos un diabētu, kad mani uzrunāja Krievu Vīrietis. (Kopš man ir autentisks krievu lakats, ar visādām teiksmainām puķēm (to audusi Pelageja Ipatjevna Dubova), mani bieži uz ielas uzrunā krievu vīrieši)."Девушка, спасите меня, где я нахожусь?", viņš jautāja. Izelpā jautās konjaks. Es viņam diezgan smalki izstāstīju, ka šī ir Tāda un Tāda iela. Viņš piebilda, ka kādreiz esot šajā ielā pat dzīvojis, tikai tik un tā nezinot, kur tas ir.
Noskaidrojis, kurā virzienā ir centrs, viņš noskūpstīja man roku un pazuda. Ar to es gribu sacīt, ka viņš iekāpa trolejbusā nevis teleportējās.
Tā kā visas pareizās atbildes ienāk prātā pārālk vēlu (tāpat kā tad, kad man darbā piezvanīja pavisam nepazīstams sievišķis un palūdza pie aparāta dakteri Sesku), es tikai pēc tam sapratu, ka man vajadzēja paziņot, ka viņš atrodas uz planētas Zeme, pajautāt, kur atrodas viņa kuģis un vai viņš grib runāt ar mūsu Pašu Galveno.
2) Es domāju, ka vainīga bija Līžele, jo mēs pie Rimi kasēm skaļi irgojām un žagojāmies, kā rezultātā man pirmo reizi mūžā palūdza uzrādīt dokumentus alkohola iegādei. Gadījums patiešām ir vairāk kuriozs nekā glaimojošs, jo visu savu garo alkohola pircējas mūžu vienmēr esmu atzīta par derīgu un nobriedušu dažādu dziru iegādei. Mans izbrīns, ziniet, bija neviltots un sašutums taisnīgs.

Nov. 24th, 2014 @ 08:59 pm
[info]krii
Pie jz Velviens ieraudzīju lielisku tulkotu rakstiņu par skolu.

Nov. 24th, 2014 @ 07:43 pm
[info]veelviens
Reizēm gadās uztrāpīt uz šo to, kas liek nodomāt - ak, kaut šis man būtu pagadījies desmit gadus agrāk.
Pirms vairākiem gadiem šī eseja man daudz ko labāk izgaismoja, ko pats nebiju iedomājies. Aizrāvos un nolēmu iztulkot, jo gribējās, lai to izlasa daži citi, īpaši mani vecāki, kas neprot angliski.
Viņi arī izlasīja un tad sekoja dažas labas sarunas. Arī viņiem tā bija neliela atklāsme. Bet beigās protams - jādzīvo tālāk. Un es atkal sapratu - man ar šo dzīvošanu tālāk ir problēmas. Kaut kam es tā arī netieku pāri. Acīmredzot tieši tāpēc, ka, tāpat kā autors, esmu pieredzējis lielu daļu "popularitātes spektra" un tas man liedz savās domās iekāpt un palikt vienos ierakumos kopā ar "apspiestajiem" un visā vainot tikai kādus citus. Līniju izplūšana un kopējā nežēlība un veltīgums ir kļuvuši pārāk acīmredzami. Galu galā - uzvarētāji ir tie, kam bieza āda un skaidri mērķi. Es pie tiem, tātad, nepiederu.


Autors: Paul Graham
oriģināls šeit: http://www.paulgraham.com/nerds.html
tulkojums mans, ap 2007. gadu, uz ātru roku parediģēts šodien.

Kāpēc „jefiņi” ir nepopulāri?


Kaut kad pamatskolā mēs ar draugu Riču uzzīmējām karti, kas attēloja bērnu izvietojumu pēc popularitātes pie galdiņiem ēdnīcā. Tas bija viegli, jo visi ēda pie viena galdiņa tikai ar tiem, kuri bija apmēram tikpat populāri. Mums bija kategorijas, no A līdz E. A kategorijas galdiņus bija ieņēmuši atlēti, karsējmeitenes un viņiem līdzīgie. Pie E galdiņiem sēdēja bērni ar nelielām Dauna sindroma pazīmēm, kurus mēs tajā laikā saucām par atpalikušajiem (retards).

Mēs abi sēdējām pie D galdiņa – zemākajā no kategorijām, kurā vēl nebija runa par medicīniskām problēmām. Tā nebija kautrība vai pieticība, kas lika mums sevi tik zemu vērtēt. Lai apgalvotu jebko citu, būtu bijis apzināti jāmelo. Ikviens skolā precīzi zināja, cik populārs ir viņš pats un visi pārējie, mūs abus ieskaitot.

Vidusskolas laikā manas „akcijas cēlās”. Beidzot ieradās pubertāte, es kļuvu par tīri labu futbolistu un vēl sāku izdot skandalozu pagrīdes avīzi. Iznāk, ka esmu piedzīvojis lielu daļu popularitātes spektra.

Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri skolā skaitījās nepopulāri vai „jefiņi” (nerds), un viņi visi saka vienu un to pašu: pastāv labi redzama sakarība starp attīstītāku intelektu un nonākšanu „zubrīša” un „jefiņa” statusā un pat vēl izteiktāka apgriezta korelācija starp šo statusu un popularitāti. Var teikt, ka intelekts vienkārši padara tevi nepopulāru.

Kāpēc? Kādam, kurš šobrīd iet cauri saviem skolas gadiem, tas varētu šķist jocīgs jautājums. Jau pats fakts ir tik grūti panesams, ka šķiet smieklīgi iedomāties, ka varētu būt arī citādi. Bet varētu gan. Intelekts nepadara bērnu par atstumto sākumskolā. Arī reālajā pasaulē tas nekaitē. Un, cik man redzams, šī problēma arī nav tik sāpīga daudzviet citur pasaulē, ārpus ASV. Un tomēr – ir labi redzams, ka inteliģentākie bērni visbiežāk ir arī nepopulārie. Kāpēc?


Varbūt atbilde meklējama vispirms mazliet pārveidojot jautājumu. Kāpēc gudrie bērni nepadara sevi par populāriem? Ja jau viņi ir inteliģenti, kāpēc viņi neiemācās izprast kā popularitāte darbojas un neizmanto to savā labā, tāpat kā viņi apgūst zināšanas un izmanto tās mācībās?

Varētu iebilst, ka tas nav iespējams, jo pārējie apskauž viņu intelektu un tāpēc viņus atraida un viņi nevar izdarīt neko tādu, lai kļūtu labāk ieredzēti. Kaut tā būtu! Ja kāds skolā mani apskauda, tad viņš prata to labi slēpt. Galu galā, ja inteliģence tiešām būtu kaut kas apskaužams, tad meitenes būtu izjaukušas šo kārtību, jo viņām patīk tie puiši, kurus citi puiši apskauž.

Skolās, kurās es mācījos, intelekts neko daudz nenozīmēja. Bērni to ne apbrīnoja, ne ienīda. Visām pārējām īpašībām esot vienādā līmenī, viņi labprātāk būtu izvēlējušies būt vairāk „gudrajā galā”. Protams. Bet inteliģence nozīmēja daudz mazāk nekā, piemēram, izskatīga āriene, harizma vai atlēta spējas.

Tātad, ja inteliģence pati par sevi nav popularitātei nozīmīgs faktors, tad kāpēc gudrākie bērni ir tik nepopulāri? Pēc manām domām atbilde meklējama tajā, ka viņi to nemaz patiesi nevēlas.

Jā kāds man tā pateiktu skolas laikā, es būtu smējies. Tas, ka bērns skolā ir nepopulārs vai neieredzēts, var viņa dzīvi padarīt nožēlojamu, pat tik nožēlojamu, ka viņš izdara pašnāvību. Stāstīt man, ka es nevēlos būt populārs, būtu tas pats, kas teikt slāpstošam cilvēkam tuksnesī, ka viņš negrib ūdeni. Protams, ka es gribēju būt populārs.

Un tomēr, ne tik ļoti. Vairāk es gribēju ko citu: būt inteliģents. Ne tikai labi mācīties skolā, lai gan arī tas kaut ko nozīmēja, bet konstruēt lieliskas raķetes, vai labi rakstīt, vai, piemēram, saprast kā darbojas datori. Vārdu sakot, darīt „lielas lietas”.

Tajā laikā es nekad neiedomājos savas vēlmes atdalīt vienu no otras un salīdzināt. Ja būtu pamēģinājis, es saprastu, ka inteliģence man ir svarīgāka. Ja kāds man piedāvātu iespēju kļūt par vispopulārāko visā skolā, bet būt vidēji inteliģentam (tagad varat mani izsmiet), es nebūtu piekritis.

Un, kaut arī viņi tiešām cieš savas nepopularitātes dēļ, arī citi „zubrīši” droši vien nebūtu piekrituši kam tādam. Doma par to, ka būtu jāpaliek aprobežotākiem, viņiem šķiet nepanesama. Tomēr daudzi bērni pieņemtu minēto piedāvājumu. Ne vienam vien tas būtu pat solis augšup. Un gan jau, ka arī kāds no inteliģentāko vidus nesaskatītu daudz ļauna tajā, ka jānolaižas par kādiem 30 punktiem (pieņemot, kā daudzi toreiz pieņēma, ka inteliģence ir skala), lai kļūtu visu apbrīnots un mīlēts.

Pēc manām domām tieši šeit atklājas problēmas sakne. „Zubrīši” ir divu kungu kalpi. Bez šaubām, viņi grib būt populāri, bet vēl vairāk viņi grib būt inteliģenti. Bet popularitāte, savukārt nav kas tāds, ar ko var nodarboties brīvajā laikā. Vismaz ne jau normālas Amerikas skolas sīvajā konkurencē.


Alberti, viens no renesanses cilvēka paraugiem, rakstīja: „Jebkura māksla, pat visnenozīmīgākā, pieprasa pilnīgu ziedošanos, ja gribi tajā būt izcils.” Interesanti, vai kāds vēl tik smagi pie kaut kā strādā kā vidējais amerikāņu skolnieks pie popularitātes? Šķiet, ka jūras kājnieki vai neiroķirurģijas rezidenti salīdzinājumā varētu izskatīties kā slaisti. Viņi šad tad paņem atvaļinājumu, dažiem ir arī hobiji. Amerikāņu pusaudzis strādā savas popularitātes labā ikvienu nomoda stundu, 365 dienas gadā.

Es netaisos apgalvot, ka viņi to dara apzināti. Daži no viņiem nudien ir mazi manipulāciju ģēniji, jā, bet īstenībā es tikai vēlējos atgādināt, ka pusaudži vienmēr ir gatavi būt konformisti.

Piemēram, jaunieši lielu uzmanību pievērš apģērbam. Viņi apzināti neģērbjas, lai būtu populāri. Viņi ģērbjas, lai izskatītos labi. Bet kura acīs? Protams, citu jauniešu. Citu viedoklis sāk definēt, kas ir „labi” un „pareizi”, ne tikai apģērbā, bet arī citās jomās, līdz pat gaitai. Tad iznāk, ka jebkurš mēģinājums darīt kaut ko „pareizi”, apzināti vai neapzināti, ir arī mēģinājums būt populārākam.

„Zubrīši” to nesaprot. Viņi nezina, ka popularitāte prasa darbu. Parasti ir tā, ka cilvēki, kas stāv ārpus konkrētās jomas, nenojauš cik lielā mērā panākumi ir atkarīgi no nepārtrauktas (lai arī varbūt neapzinātas) piepūles. Piemēram, prasmi zīmēt daudzi uzskata par iedzimtu īpašību, līdzīgi kā, teiksim, garu augumu. Patiesībā vairumam to, kuri „māk zīmēt”, zīmēšana patīk un viņi ir pavadījuši neskaitāmas stundas iedziļinoties šajā nodarbē; tāpēc arī viņiem ir šīs prasmes. Un arī popularitāte nav kas tāds, kas cilvēkam vienkārši ir vai nav, cilvēks sevi padara populāru.

Galvenais iemesls kāpēc inteliģentie bērni nekļūst populāri ir tas, ka viņiem ir citas lietas, par ko domāt. Viņu uzmanību piesaista grāmatas vai dzīvā daba, nevis mode vai ballītes. Viņu situāciju var salīdzināt ar kādu, kuram vienlaicīgi jāspēlē futbols un jābalansē ūdens glāze sev uz galvas. Citi spēlētāji, kuri var pilnībā koncentrēties uz futbolu, viņus viegli apspēlē un brīnās, kāpēc viņi izskatās tik nespējīgi.
Pat ja „zubrīšiem” popularitāte rūpētu tikpat stipri, tā tomēr būtu grūtāk sasniedzama, prasītu vairāk darba. Populārie bērni iemācījās būt populāri un to vēlēties tāpat kā inteliģentie bērni iemācījās būt inteliģenti un tiekties pēc tā – proti, no saviem vecākiem. Kamēr „zubrīšus” iemācīja meklēt atbildes uz jautājumiem, populāros bērnus iemācīja būt patīkamiem un atstāt iespaidu.

Līdz šim es esmu lavierējis, lietojot vārdus inteliģents un „jefiņš” tā it kā tie būtu sinonīmi, kādi tie, protams, nav. Tikai konteksts dod tiem iespēju vienam otru bieži aizvietot. „Jefiņa” tituls tiek iedalīts tiem, kuriem nav pietiekošu sociālo prasmju. Bet, ko nozīmē „pietiekoši”, ir ļoti atkarīgs no atrašanās vietas. Tipiskā amerikāņu skolā šie standarti var būt tik augsti, vai tik savdabīgi, ka tev nemaz nav jābūt īpaši jocīgam vai nepiemērotam, lai salīdzinājumā izskatītos jocīgi vai nepiemēroti.

Tikai retais no inteliģentajiem bērniem var atlicināt popularitātei pietiekoši daudz uzmanības. Ja viņi nav izskatīgi, dabiski atlēti vai citu populāru bērnu brāļi vai māsas, viņi visdrīzāk kļūs par „jefiņiem”. Un tāpēc bieži inteliģentu cilvēku dzīvēs sliktākais laiks ir aptuveni starp 11 un 17 gadu vecumu. Tieši šajā vecumā, vairāk nekā jebkad pirms vai pēc tā, dzīves centrālā ass ir popularitāte.

Agrākā vecumā bērnu dzīvēs vecāki dominē daudz vairāk nekā citi bērni. Bērni sākumskolā pievērš uzmanību tam, ko domā viņu vienaudži, bet tas neveido visu viņu dzīvi kā tas kļūst vēlāk.

Sākot no apmēram 11 gadu vecuma bērni sāk pret savu ģimeni izturēties kā pret garlaicīgu biroja darbu no deviņiem līdz pieciem. Viņi rada pašu barā definētu pasauli un svarīgs ir katra indivīda stāvoklis tajā, nevis savā ģimenē. Saspīlētas attiecības ģimenē - „melnās avs” statuss - var pat dot vērā ņemamu ieguldījumu sava stāvokļa celšanai tajā pasaulē, kura viņiem patiesi rūp.

Nepatikšanas sākas no tā, ka šī bērnu radītā pasaule vispirms ir ļoti neaptēsta un skarba. Ja bariņš vienpadsmitgadīgo tiek atstāts savā vaļā rezultāts ir līdzīgs „Mušu valdniekam” (http://lv.wikipedia.org/wiki/Mu%C5%A1u_valdnieks). Tāpat kā daudzi amerikāņu bērni es šo grāmatu izlasīju skolas laikā. Iespējams, ka tā nebija nejaušība. Varbūt kāds mums vēlējās dot mājienu, ka mēs esam mežoņi un būvējam sev nežēlīgu un dumju pasaulīti. Toreiz tas viss bija par smalku priekš manis. Es nesapratu. Lai gan grāmatas sižets šķita visai ticams, es tomēr neuztvēru dziļāko nozīmi. Es vēlos kaut viņi vienkārši būtu mums pateikuši, ka mēs esam mežoņi un mūsu pasaule ir nežēlīga un dumja.

„Jefiņi” savu nepopularitāti panestu daudz labāk, ja tā liktu viņiem palikt neievērotiem. Taču nē – būt nepopulāram skolā nozīmē tikt neatlaidīgi vajātam.

Kāpēc? Atkal jāsaka – es saprotu, ka tiem, kas tagad iet skolā un to visu pieredz, šis varētu izklausīties pēc ļoti jocīga jautājuma. Kā gan lai varētu būtu citādi? Bet varētu gan. Pieaugušie parasti nevajā inteliģentos, jeb „jefiņus”. Kāpēc tad pusaudži to dara?

Daļēji noteikti tāpēc, ka pusaudži vēl ir pa pusei bērni un bērni nereti vienkārši ir pēc dabas nežēlīgi. Dažs spīdzina „jefiņus” tāpat kā viņš norauj kājas zirneklim. Pirms attīstās sirdsapziņa, spīdzināšana ir uzjautrinoša.

Vēl viens iemesls: bērni vajā „jefiņa” kārtā ieliktos, lai paši savās acīs izskatītos labāk. Kad tu mācis peldēt, ir aktīvi jādzen ūdens uz leju un jāatspiežas no tā, lai paliktu virs ūdens. Līdzīgi arī jebkurā sociālā hierarhijā cilvēki var censties stiprināt savu pozīciju pazemojot tos, kuri pēc viņu uzskatiem atrodas zemāk. Esmu lasījis, ka tieši tāpēc ASV visnaidīgākie pret melnajiem ir nabadzīgi baltie.
Bet es domāju, ka galvenais iemesls, kāpēc citi bērni vajā „jefiņus” slēpjas pašā popularitātes mehānismā. Šeit personīgā pievilcība neizšķir visu. Daudz svarīgākas ir alianses. Lai vairotu savu popularitāti, tev ir visu laiku jādara tas, kas tevi tuvina populārajiem, un nekas tā netuvina cilvēkus kā kopīgs ienaidnieks.

Līdzīgi kā politiķis, kurš cenšas novērst cilvēku uzmanību no problēmām pašu mājās, tu vari radīt ienaidnieku, pat ja tāda nav. Izvēloties kādu ko vajāt, bērni, kuri atrodas hierarhijā nedaudz augstāk, dibina savstarpējas saites. Kopīgi uzbrukumi kādam, kurš „neiederas”, viņus padara tuvākus tiem, kuri „iederas”. Tieši tāpēc ļaunākie vajāšanas un spīdzināšanas gadījumi notiek barā. Pajautājiet jebkuram cietušajam: daudz sliktāk klājas tiem, kuri trāpās pa rokai vajātāju grupai, nevis vienam atsevišķam kauslim, kaut arī ļoti sadistiskam.

Droši vien šie vārdi nevienu īpaši nemierinās, bet tas viss nav nekas personisks. Bariņš bērnu, kas savācas, lai tevi vajātu, dara to pašu un to pašu motīvu vadīti, ko dara bariņš vīru, kas savācas, lai ietu medībās. Viņi tevi neienīst. Viņiem vienkārši ir vajadzīgs kaut kas, ko dzenāt.

„Jefiņi”, kuri šajā skalā atrodas viszemāk, ir diezgan drošs mērķis visai skolai. Ja pareizi atceros, vispopulārākie bērni nevajā vājākos un biklākos; viņiem nav vajadzības ķerties pie tādām lietām. Absolūtajā vairākumā vajāšanas gadījumu ir vainīgi bērni, kas hierarhijā ir kādu gabaliņu zemāk. Nervozā „vidusšķira”.

Problēma ir tajā, ka viņu ir tik daudz. Popularitātes sadalījumu neattēlo taisns tornis vai ideāla piramīda, tam drīzāk ir bumbiera forma – neliels augšgals, resna zemākā vidusdaļa un pavisam neliela apakša (mēs laikam bijām vienīgais D galdiņš mūsu ēdnīcas kartē). Tātad to, kuri labprāt gribētu mocīt kādu vājāku un biklāku, ir stipri vairāk nekā potenciālo upuru.

Distancējoties no nepopulārajiem jaunietis punktus gūst, bet tuvinoties viņiem – zaudē. Kāda man pazīstama sieviete stāstīja, ka viņai vairāki no „jefiņiem” skolā likās simpātiski, bet viņa neuzdrošinājās ar viņiem runāt, jo baidījās, ka citi viņu redzēs un apsmies. Nepopularitāte ir lipīga slimība; bērni, kas negrib vajāt biklākos un vājākos, tomēr tos atraidīs, sargājot sevi.

Nav nekāds brīnums, ka inteliģentie bērni pamatskolā un vidusskolā ļoti bieži ir nelaimīgi. Viņu pārējās intereses atstāj viņiem mazāk laika, ko veltīt popularitātei, un tā kā popularitāte izskatās pēc spēles, kurā gribētāju ir daudz vairāk nekā iespēju, tad viņi kļūst par visas skolas upuriem. Un bieži mēs it nemaz neiedomājamies, ka tas viss notiek bez naida; tikai tāpēc, ka to diktē situācija.


Man pašam sliktākais periods bija 7. – 9. klase, kad bērnu pašu veidotā kultūra ir vēl pavisam jauna un skarba, un iedalījums, kas vēlāk nošķirs inteliģentākos no pārējiem vēl nav sācis darboties. Gandrīz visi, kuriem esmu jautājis, piekrīt: pats zemākais punkts ir kaut kur starp 11 un 14 gadu vecumu.

Mūsu skolā tā bija astotā klase, kas manā dzīvē aptvēra vecumu no 12 līdz 13 gadiem. Tajā gadā skolā izcēlās neliela sensācija, kad kāda skolotāja nejauši noklausījās dažu meiteņu sarunu, kas gaidīja skolas autobusu. Viņa bija tik šokēta, ka nākamajā dienā veltīja veselu mācību stundu izteiksmīgai runai, kurā lūdza bērnus nebūt tik cietsirdīgiem vienam pret otru.

Tā neatstāja nekādu pamanāmu iespaidu. Toreiz mani satrieca tieši tas, ka viņa bija pārsteigta. Es pie sevis domāju, tātad jūs gribat teikt, ka viņa nezina, ko bērni viens otram saka? Jūs gribat teikt, ka tas neskaitās normāli?

Ir svarīgi atcerēties, ka tieši tā arī ir – pieaugušie nezina, ko bērni nodara viens otram. Viņi saprot, ka vispār bērni var viens pret otru izturēties necilvēcīgi, tāpat kā viņi zina, ka vispār kaut kur pasaulē ir totalitāras valstis, kurās cilvēkus arestē bez tiesas un spīdzina. Bet viņiem nepatīk un nav akūtas vajadzības domāt par tādiem drūmiem faktiem, un viņi neierauga atsevišķus vajāšanas un mocīšanas gadījumus, ja vien nesāk tos īpaši meklēt.

Skolotāji ir līdzīgā stāvoklī kā cietumsargi. Sargu galvenais uzdevums ir noturēt ieslodzītos tiem paredzētajā teritorijā. Vēl viņiem ieslodzītie ir jāpabaro un jānovērš gadījumi, kad viens varētu otru noslepkavot. Ārpus tā visa viņi vislabprātāk izvairās no jebkāda kontakta ar ieslodzītajiem un atstāj viņus savā vaļā, ļaujot veidot tādu sociālo sistēmu, kāda nu tiem sanāk. Spriežot pēc visa, ko esmu lasījis cietumu sociālā sistēma ir samaitāta, brutāla un ļoti labi iesakņojusies, un atrasties šīs hierarhijas apakšā ir nepatīkamāk nekā iespējams izsacīt ar vārdiem.

Kopumā to var teikt arī par skolām, kurās es gāju. Vissvarīgākais bija palikt teritorijā. Kamēr atradāmies šajā teritorijā, vadība un darbinieki mūs baroja, piebremzēja pārāk acīmredzamu vardarbību un pielika zināmas pūles mūs mācot. Bet ārpus visā tā viņi ļoti maz interesējās par audzēkņiem. Līdzīgi kā cietumsargi, viņi mūs atstāja savā vaļā. Un mēs, līdzīgi kā cietumnieki, radījām paši savu sociālo sistēmu, kas bija cietsirdīga.


Kāpēc reālā pasaule pret biklajiem un neatlētiskajiem „jefiņiem” ir daudz maigāka? Varētu atbildēt, ka iemesls ir vienkāršs – šo pasauli apdzīvo pieaugušie un viņi ir pārāk nobrieduši, lai viens otru mocītu un aizvainotu. Es tomēr nevaru piekrist. Mēs labi zinām, ka, piemēram, cietumā pieaugušie viens otru moka un aizvaino. Un līdzīgas lietas savā veidā piekopj arī garlaikotas sabiedrības dāmas, dažviet Manhetenas dāmu dzīve izskatās kā tiešs vidusskolas turpinājums ar visām sīkajām intrigām un nekrietnībām.

Man šķiet, ka svarīgāk par to, ka reālo pasauli apdzīvo pieaugušie, ir kas cits - tā ir daudz lielāka un visam, ko tajā dara ir kāds reāls rezultāts. Tieši šī stāvokļa trūkst skolām, cietumiem un sabiedrības dāmu videi. Šo pasauļu iemītnieki ir ieslodzīti nelielā burbulī, kurā viņu rīcībai būs tikai lokāla nozīme. Ir dabiski, ka šādas sabiedrības nolaižas līdz mežonīgumam. Tām ir izveidota forma, bet šai formai nav reālas funkcijas, ko pildīt.

Kad tavai rīcībai ir reālas sekas, tad būt patīkamam vai atstāt iespaidu vairs nav galvenais. Tad svarīgāk ir domāt un atrast pareizās atbildes, un šeit inteliģentie cilvēki, jeb „jefiņi”, nonāk labākajās pozīcijās. Daudziem droši vien kā pirmais ienāks prātā Bils Geitss. Bēdīgi slavens ar trūkumiem sociālajās prasmēs, bet viņš ir atradis pareizās atbildes, vismaz tik, cik iespējams izmērīt ar uzņēmuma peļņu.

Otra atšķirība ir tā, ka reālā pasaule ir daudz lielāka. Pietiekami lielā kopumā arī vismazākās minoritātes var sasniegt kritisko masu. Reālajā pasaulē „jefiņi” var savākties vienuviet un izveidot paši savas sabiedrības, kurās inteliģence ir vissvarīgākā. Var pat gadīties, ka straume sāk plūst pretējā virzienā: dažreiz, piemēram universitāšu fakultātēs, „jefiņi” dažreiz pat tīšām izceļ savu jocīgumu, lai izskatītos inteliģentāki. Džons Nešs tik ļoti apbrīnoja Norbertu Veineru, ka sāka atdarināt viņa paradumu pieskarties sienai, ejot pa gaiteni.


Trīspadsmit gadu vecumā man nebija nekādas pieredzes, kas man parādītu, ka pasaule ir lielāka par to, kuru es tieši tajā laikā redzēju sev apkārt. Mazā samežģītā pasaule, kurā mēs dzīvojām, pēc manām domām bija Visa Pasaule. Tā izskatījās cietsirdīga un garlaicīga un es pat nezinu, kura no šīm īpašībām šķita ļaunāka.

Tā kā es neiederējos šajā pasaulē, man šķita, ka kaut kas nav kārtībā ar mani. Es neapjautu, ka mūsu, „jefiņu”, neiederēšanās īstais iemesls bija tas, ka dažās jomās mēs bijām soli priekšā. Mēs jau domājām par lietām, kurām ir nozīme apkārtējā pasaulē, nevis spēlējām spēli, kuras noteikumi ir sarežģīti un izsmalcināti, bet jēga – pliekana.

Mēs bijām mazliet līdzīgi pieaugušajam, kurš pēkšņi iegrūsts atpakaļ skolā. Viņš nezinātu, kādas drēbes skaitās stilīgas, kāda mūzika jāklausās, kāds žargons jālieto. Bērnu acīs viņš būtu pilnīgs svešinieks. Viņš gan arī sajēgtu pietiekami daudz, lai neuztrauktos par to visu. Mums šādu zināšanu un pārliecības nebija.

Daudzi uzskata, ka inteliģentajiem bērniem tas nāk par labu, ja šajā dzīves posmā viņus saliek kopā ar „parastajiem”. Var būt. Bet vismaz atsevišķos gadījumos „jefiņu” grūtību galvenais iemels ir tas, ka vairums apkārtējo ir aptrakuši. Atceros kā reiz sēdēju sporta zāles tribīnēs un vēroju „pep rally”. Karsējmeitenes iesvieda publikā pretinieku komandas spēlētāja izbāzni, kurš bija paredzēts saplosīšanai. Jutos kā pētnieks, kurš kļuvis par liecinieku biedējošam cilšu rituālam.


Ja es varētu ceļot atpakaļ laikā un trīspadsmitgadīgajam sev pašam dot kādu padomu, es viņam ieteiktu iztaisnot muguru, pacelt galvu augstāk un palūkoties apkārt. Toreiz es to neapjēdzu, bet visa tā pasaule, kurā dzīvojām bija mākslīga. Ne tikai skola, bet visa pilsēta. Kāpēc cilvēki pārvācas uz piepilsētu? Lai dzemdētu un audzinātu bērnus! Nav nekāds brīnums, ka visa šī vide izskatījās garlaicīga un sterila. Viss rajons bija liela bērnistaba, mākslīgi radīta un uzturēta pilsētiņa bērnu audzināšanai.

Tur, kur es augu, bieži bija sajūta, ka nav, kur iet un ko darīt. Tā nav nejaušība. Piepilsētas rajoni ir īpaši iekārtoti tā, lai izslēgtu un atstumtu apkārtējo pasauli, jo tajā ir arī daudz kas tāds, kas varētu apdraudēt bērnus.

Un, atgriežoties pie skolām – tās tikai pildīja savu funkciju šajā mākslīgajā pasaulē. Oficiāli to mērķis ir mācīt bērnus. Faktiski to uzdevums ir noturēt bērnus vienuviet lielu daļu dienas, kamēr pieaugušie dara, kas viņiem jādara. Un man nav nekādu iebildumu pret to. Industriālā sabiedrībā ar tik augstu darba specifikāciju būtu ļoti nepareizi ļaut bērniem vienkārši skraidīt savā vaļā.

Mani uztrauc ne tik daudz tas, ka bērnus sabāž cietumos, bet tas, ka, pirmkārt, viņiem to nepasaka un, otrkārt, šos cietumus ļoti lielā mērā vada paši ieslodzītie. Bērnus nosūta uz iestādi, kurā tiem būs jāpavada gadi apgūstot un iegaumējot faktus, kuru patiesā nozīme ir ļoti neskaidra, un šo iestādi vada milzeņu kasta, kuriem ir ļoti svarīgi skriet pakaļ brūnai iegarenai bumbai. It kā tas viss būtu pavisam dabiski un saprotami. Un, ja viņi bez ierunām nerij lejā šo sirreālo kokteili, viņus sāk dēvēt par nepareiziem.


Bērniem dzīve šajā samežģītajā pasaulē ir pilna stresa. Ne jau tikai „jefiņiem”. Kā jebkurš karš, arī šis kaitē pat uzvarētājiem.

Pieaugušie nevar nepamanīt, ka bērni cieš. Kāpēc tad viņi neko nedara? Tāpēc, ka viņi visā vaino pubertāti. Pieaugušie sev saka, ka jaunieši ir nelaimīgi tāpēc, ka tagad viņu asinsritē riņķo jauni, briesmīgi ķīmiski savienojumi – hormoni, kas visu sajauc. Sistēmai nav nekādas vainas; vienkārši tas ir neizbēgami, ka bērniem šajā vecumā jājūtas nožēlojami.

Šī doma ir tik dziļi iesēdusies, ka arī paši bērni tai tic, kas, iespējams, visu vēl pasliktina. Kāds, kurš tic, ka viņa kājas vienkārši „no dabas” sāp, nesāks apdomāt, ka viņš varbūt valkā nepareizā izmēra kurpes.

Pret šo teoriju, ka trīspadsmit gadus veci bērni ir no dabas apjukuši, es izturos ar aizdomām. Ja tas ir kaut kas tīri fizioloģisks, tam būtu arī jābūt novērojamam vienmēr un visur. Vai mongoļu nomadi arī ir nihilisti trīspadsmit gadu vecumā? Esmu daudz lasījis par vēsturi un nekur neesmu redzējis šo parādību pieminētu agrāk par 20. gadsimtu. Pusaugu mācekļi renesanses laika darbnīcās, šķiet, bijuši jautri un ieinteresēti. Viņi arī dažreiz uzsāka ķildas un izjokoja viens otru (Mikelandželo pat tika pie lauzta deguna), bet viņi nebija nojūgušies.

Cik es saprotu, doma par hormonu satracināto pusaudzi ir radusies kopā ar mākslīgajiem piepilsētas rajoniem. Tā nevar būt sakritība. Viņus satracina tā dzīve, ko viņiem nākas dzīvot. Pusaugu mācekļi renesanses laikmetā bija darba zirgi. Mūsdienu pusaudži ir neirotiski klēpja sunīši. Viņu trakums ir veltīgās, nepamatotās beznodarbinātības trakums, kas redzams visapkārt.


Skolas laikā man pazīstamo inteliģentāko bērnu lokā pašnāvība bija biežs sarunu temats. Neviens no man pazīstamajiem to neizdarīja, bet daži par to daudz domāja un kāds varētu arī būt mēģinājis. Pārsvarā tā tomēr bija poza. Kā jau pusaudžus mūs pievilka viss dramatiskais, un pašnāvība šķita kaut kas galēji dramatisks. Un tomēr, vēl viens iemesls bija tas, ka mūsu dzīves nereti bija patiesi nožēlojamas.

Vardarbība un vajāšana bija tikai viena daļa no problēmas. Vēl jāņem vērā kas, iespējams, daudz ļaunāks – mums nekad nebija kaut kā reāla pie kā strādāt. Cilvēkiem patīk strādāt; lielākajā daļā reālās pasaules tavs darbs ir tava vizītkarte. Un viss, ko darījām mēs, bija bezjēdzīgs vai vismaz tāds šķita toreiz.

Labākajā gadījumā mēs trenējāmies kaut kādam darbam tālā nākotnē. Tik tālā, ka toreiz pat nenojautām, kas par darbu tas varētu būt. Visbiežāk tas viss bija kā brīvi pieņemtā kārtībā izvietotas stīpas, kurām jālec cauri. Vārdu salikumi bez satura, kas radīti, lai būtu vieglāk uzlikt testus (Pilsoņu kara trīs galvenie iemesli bija … Tests: nosauciet Pilsoņu kara trīs galvenos iemeslus).

Atteikšanās vai cita iespēja nebija paredzēta. Pieaugušie bija savstarpēji vienojušies, ka šis ir vislabākais ceļš uz koledžu. Vienīgais veids kā izvairīties no šīs tukšās dzīves bija pakļauties tai.


Agrākās sabiedrībās pusaudžiem bija aktīvākas lomas. Laikos pirms industriālās revolūcijas viņi visi bija mācekļi kādā vietā, vai tā būtu darbnīca vai ferma, vai karakuģis. Viņus neatstāja savā vaļā, ļaujot veidot pašiem savas sabiedrības. Viņi bija pieaugušu sabiedrību jaunākie locekļi.

Liekas, ka tajā laikā viņi arī vairāk cienīja pieaugušos, jo bija acīmredzams, ka viņi ir ekspertu līmenī tajās prasmēs, kuras pusaudži centās apgūt. Pašlaik pusaudžiem ir tikai aptuvena nojausma, ko pieaugušie dara savos tālajos birojos, un viņi neredz sakarību (no tās arī ir tikai rūpīgi sargājams mazumiņš) starp mācībām skolā un darbu reālajā pasaulē, kurš viņiem būs jādara kā pieaugušajiem.
Ja pusaudži vairāk cienītu pieaugušos, tiem arī būtu vairāk iespēju pusaudžus kaut kur iesaistīt. Pēc dažu gadu prakses māceklis varēja būt ļoti noderīgs palīgs. Pat visjaunākie mācekļi varēja nogādāt ziņas vai izslaucīt darbnīcu.

Šobrīd pieaugušajiem nav nekādas tūlītējas nepieciešamības pēc pusaudžiem. Birojā viņi tikai maisītos pa kājām. Tāpēc viņus pa ceļam uz darbu izlaiž pie skolas, līdzīgi kā suni iedotu kaimiņiem vai patversmei, ja dažas dienas jāaizbrauc uz ārzemēm.

Kas tad ir noticis? Šeit esam sadūrušies ar ļoti stipru pretinieku. Šīs problēmas iemesls ir tas pats, kas izraisījis daudzas citas modernās slimības: specializācija. Kad darbi kļūst vairāk specializēti ir ilgāk jātrenējas, lai tos darītu. Bērni pirms industriālās revolūcijas sāka strādāt vēlākais 14 gadu vecumā. Tie, kas dzīvoja zemnieku saimniecībās, kuru toreiz proporcionāli bija daudz vairāk, sāka vēl agrāk. Mūsdienās tie, kuri izmācās koledžā nesāk strādāt pilnu darba dienu līdz 21 vai 22 gadu vecumam, vai vēl ilgāk. Dažu grādu iegūšana var pat ievilkties līdz 30 gadu vecumam.

Šodien pusaudži ir nevajadzīgi, ja neskaita lēto darbaspēku tādās jomās kā ātrā ēdināšana, kas ir attīstījušās tieši izmantojot šo faktu. Gandrīz jebkurā citā darbā viņi radītu zaudējumus. Bet viņi ir arī pārāk jauni, lai viņus varētu atstāt nepieskatītus. Kādam viņi ir jāuzmana un visvieglāk to izdarīt ir savācot viņus vienuviet. Tad daži šim amatam specializējušies pieaugušie var pieskatīt viņus visus.

Ja mēs apstājamies šajā vietā, tad viss nosauktais burtiski raksturo cietumu, lai arī tas ir nepilna laika cietums. Problēma ir tāda, ka daudzas skolas praktiski šajā vietā arī apstājas. To oficiālais mērķis ir izglītot bērnus, bet nav nekāda ārēja spiediena, kas liktu to darīt labi. Un tā sanāk, ka daudzas skolas to dara tik slikti, ka bērni to vienkārši neņem nopietni, arī inteliģentie ne. Lielu daļu laika mēs – gan skolēni, gan skolotāji – vienkārši mehāniski izpildījām iepriekš noteiktās kustības.

Vidusskolā mums franču valodas stundās bija jālasa Viktora Igo „Nožēlojamie”. Nedomāju, ka kāds no mums prata franču valodu pietiekami labi, lai veiksmīgi tiktu cauri šai milzīgajai grāmatai. Tāpat kā pārējie es vienkārši ātri izlasīju konspektu, jautājumus un atbildes no „Cliff’s Notes”. Kad mums uzlika testu, jautājumi likās aizdomīgi. Tajos bija vārdi, kurus mūsu skolotāja nekad nebūtu lietojusi. No kurienes bija šie jautājumi? Izrādījās, ka no „Cliff’s Notes”. Arī viņa to izmantoja. Mēs visi tikai izlikāmies.

Neviens nenoliegs, ka ir lieliski skolotāji. Mūsu 4. klases skolotāja Mihalko kunga enerģija un izdoma to gadu padarīja neaizmirstamu. Vēl daudzi no mums to piemin, lai gan pagājuši 30 gadi. Tomēr tādi skolotāji kā viņš bija atsevišķi indivīdi, kas peldēja pret straumi. Viņi nespēja izlabot sistēmu.


Gandrīz visās cilvēku grupās jūs atradīsiet kāda veida hierarhiju. Kad reālajā pasaulē izveidojas kāda grupa, tai parasti ir kopējs mērķis, un par tās līderiem izvirzās tie, kuri šī mērķa sasniegšanā ir starp labākajiem. Vairumā skolu problēma ir tā, ka tām nav mērķa. Bet hierarhijai ir jābūt un tā bērni paši to izveido no nekā.

Ir frāze, kas raksturo stāvokli, kurā hierarhija rodas bez jēdzīgiem kritērijiem. Mēs sakām, ka viss „nolaižas līdz popularitātes sacensībai”. Un tieši tas notiek vairumā Amerikas skolu. Tā kā rangs nav atkarīgs no kāda reāla pārbaudījuma, tad to nosaka vienkārši katra paša prasme un gribēšana paaugstināt sevi rangā. Tas atgādina Luija XIV galmu. Ārējas pretestības nav, tāpēc bērni kļūst viens par otra pretiniekiem.

Kad pastāv kāda ārēja, reāla spēju pārbaude, tad nav tik sāpīgi atrasties hierarhijas apakšā. Jauniņais futbola komandā neienīst pieredzējušāka spēlētāja spējas; viņš cer kādu dienu būt tādā pašā līmenī un ir priecīgs par iespēju mācīties no viņa. Pats veterāns, savukārt, var sajust noblesse oblige (godpilna pienākuma un atbildības sajūta; princips, kas nosaka - ja gribi būt izcilība, tev ir izcili jāuzvedas un jābūt par piemēru). Galvenais ir tas, ka katra rangs ir atkarīgs no tā, cik labi viņš tiek galā ar pretiniekiem spēlē, nevis to tā, kā viņš prot kāpt citiem uz galvas.

Galma hierarhijas ir pavisam kas cits. Šī tipa sabiedrība iedragās un pazemos katru, kas tajā piedalīsies. Šeit nav nekā līdzīga cieņai un apbrīnai apakšā vai noblesse oblige augšā. „Nogalini vai tiksi nogalināts”, tas ir šejienes valdošais princips.

Tieši šāda veida sabiedrība izveidojas Amerikas skolās, un tas notiek tāpēc, ka šīm skolām nav cita reāla mērķa kā tikai ik dienu vairākas stundas noturēt bērnus vienuviet. Es toreiz nesapratu un nesapratu līdz pat nesenai pagātnei, ka diviem lielajiem skolas monstriem – garlaicībai un cietsirdībai – ir viens un tas pats cēlonis.


Amerikas vidusskolu zemajam līmenim ir vairākas sliktas sekas, ne tikai tas, ka bērni vairākus gadus jūtas nelaimīgi. Tas arī dod vislabāko augsni dumpīgumam, kas attur bērnus no visa, ko viņiem ir paredzēts iemācīties.

Iespējams, ka līdzīgi bija daudziem „jefiņiem”: pagāja vairāki gadi pēc vidusskolas līdz es varēju palasīt jebko no tā, kas mums bija uzdots toreiz. Un es palaidu garām ne tikai grāmatas. Es neuzticējos tādiem vārdiem kā „personība”, „reputācija” vai „centība”, jo tie bija tik pamatīgi degradēti. Tajā lietojumā, kāds tiem bija toreiz, tie visi izklausījās pēc viena vārda: „pakļāvība”. Tie bērni, kurus uzslavēja par šīm lietām, bija vai nu vienvirziena skrējēji pēc balvām vai vienkārši veikli līdēji. Ja tā bija „reputācija” un „centība”, tad es negribēju piedalīties.

Visvairāk es pārpratu vārdu „takts”. Pieaugušo lietojumā tas šķita nozīmējam klusēšanu, kad viņi runā. Es domāju, kas tas radies no latīņu vārda, kas burtiski nozīmē „klusēt”. Es zvērēju nekad nebūt „taktisks”. Zvērēju, ka viņi mani nekad neapklusinās. Patiesībā šis vārds ir radies no tās pašas saknes, no kuras nāk „tauste”, un tas nozīmē būt spējīgam „sataustīt”, darboties ar jūtīgu pieskārienu. Diametrāli pretējs smagnējam, lempīgam. To es laikam sapratu tikai jau koledžas laikā.


„Jefiņi” nav vienīgie zaudētāji popularitātes žurku skrējienā. „Jefiņiem” neļauj koncentrēties citas lietas. Ir arī citi bērni, kas tīšuprāt nepiedalās, jo viņiem vienkārši riebjas viss process.

Pusaudžiem nepatīk būt vieniem. Tas nepatīk arī dumpiniekiem, tāpēc, ja viņi nolemj pretoties sistēmai, tas parasti notiek grupā. Skolās, kurās es gāju, viens no pretošanās centrālajiem elementiem bija narkotikas, īpaši marihuāna. Bērni, kas piederēja šai ciltij valkāja melnas drēbes un viņus dēvēja par „frīkiem”.
„Frīki” un „jefiņi” bija sabiedrotie un šīs grupas arī diezgan lielā mērā saplūda. „Frīki” kopumā bija inteliģentāki par vidusmēru, bet nemācīšanās (vai vismaz izlikšanās, ka nemācies) bija viena no šīs grupas „pamatvērtībām”. Es vairāk atrados „jefiņu” nometnē, bet draudzējos ar daudziem „frīkiem”.

Viņi lietoja narkotikas, jo tās palīdzēja veidot sociālās saites. Vismaz sākumā. To varēja darīt kopā, un, tā kā narkotikas bija nelegālas, tad kopā arī varēja nest dumpības zīmi.

Es netaisos paziņot, ka sliktas skolas ir vienīgais iemesls tam, ka jauniešiem sākas nepatikšanas ar narkotikām. Pēc kāda laika tās iegūst pašas savu inerci. Nav šaubu, ka daudzi no „frīkiem” arī lietoja narkotikas, lai bēgtu no problēmām, piemēram, no satricinājumiem mājās. Bet vismaz manā skolā iemesls tam, ka daudzi sāka lietot narkotikas, bija vēlēšanās dumpoties. Četrpadsmitgadnieks nesāk smēķēt zāli tāpēc, ka būtu dzirdējis, ka tā palīdzēs viņam aizmirst problēmas. Viņš to sāk darīt, lai pievienotos ciltij.

Slikta vadība rada dumpīgumu. Tā ir veca patiesība. Tomēr vadītāji vēl arvien lielākoties uzskata, ka tieši pašas narkotikas ir visu problēmu cēlonis.


Īstais iemesls ir tukšā skolas dzīve. Mums neredzēt risinājumus pirms pieaugušie nebūs to sapratuši. Pirmie to visticamāk aptvers tie, kas paši skolā bija „jefiņi”. Vai vēlaties, lai jūsu bērni astotajā klasē būtu tikpat nelaimīgi kādi bijāt jūs? Es to negribu. Tātad – vai ir iespējams kaut ko darīt, lai mainītu situāciju? Tas ir gandrīz vai pilnīgi droši. Pašreizējā sistēmā nav nekā tāda, kas būtu pilnīgi neizbēgams. Tā tikai ir visu šī laika aritmētisko vidējo iespēju apkopojums, kurš ticis un tiek pieņemts „pēc noklusējuma”.

Tomēr ar pieaugušajiem ir tāda lieta – viņi ir aizņemti. Atnākt uz skolas teātra izrādi un aplaudēt ir viens. Pavisam kas cits ir stāties pretī izglītības sistēmas birokrātijai. Varbūt dažiem tomēr pietiktu enerģijas, lai mēģinātu izmainīt situāciju. Laikam jau visgrūtāk ir aptvert, ka mēs to tiešām varam.

„Jefiņi”, kas tagad iet skolā var nesākt gaidīt brīnumus. Varbūt kādu dienu spēcīgi bruņoti pieaugušie ieradīsies ar helikopteriem un jūs izglābs, bet tas nenotiks tuvākā mēneša laikā. Visus tūlītējos uzlabojumus savā dzīvē „jefiņiem” droši vien nāksies radīt pašiem.

Jau tik vien kā pareizai savas situācijas izpratnei vajadzētu visu padarīt mazāk sāpīgu. „Jefiņi” nav zaudētāji. Viņi vienkārši spēlē citu spēli, turklāt daudz tuvāku tai, kura notiek visā reālajā pasaulē. Pieaugušie to zina. Ir grūti atrast veiksmīgus pieaugušos, kuri neapgalvo, ka skolā bijuši „jefiņi”.

Ir svarīgi saprast, ka skola nav dzīve. Skola ir savāda, mākslīga vieta; pa pusei sterila, pa pusei mežonīga. Šobrīd tā ir visaptveroša (kā pati dzīve), bet tā nav „īstā manta”. Tā ir pārejoša, un, ja jūs palūkosieties, jūs to ieraudzīsiet jau tagad, vēl atrazdamies tajā iekšā.

Ja dzīve šķiet neizturama, tad tas nav tāpēc, ka hormoni jūs visus pārvērš par maziem nezvēriem (kā domā vecāki), vai tāpēc, ka tā vienkārši ir pretīga pati par sevi (kā domājat jūs). Tā šķiet neizturama tāpēc, ka pieaugušie, kuriem pēc jums nav tūlītējas saimnieciskas nepieciešamības, ir jūs atstājuši vietā, kur jums būs jāpavada daži gadi visiem kopā, nedarot neko reāli noderīgu. Jebkura šāda veida sabiedrība ir grūti panesama. Nav vēl jāmeklē citi iemesli, lai izskaidrotu, kāpēc pusaudži ir nelaimīgi.
Jūtiņa: viegli

muuzikas skanjasNov. 24th, 2014 @ 07:08 pm
[info]pikaczu
Pirms paaris nedeeljaam nopirku sintezatoru. Vairaak beerniem, jo puika daarzaa maacaas klavieres speeleet un lai maajaas arii ir ko paplinkszkjinaat. Un pa biszkam arii plinkszkjina. Es arii raadu priekszziimi un plinkszkjinu pati. Man nekad nav bijis muuzikas instrumenta, tagad riktiigi iespaarda jaunaa rotaljlieta. Esmu iemaaciijusies vienu dziesminju ar vienas rokas visiem pirkstiem speeleet.

1921. gada 25. maijs, otrdienaNov. 23rd, 2014 @ 06:55 pm
[info]kira_alendorfa
Šodien saņēmu vēstuli no Ņusjas. Vēstule atnāca ātrāk, nekā tiku gaidījusi, kas mani ļoti iepriecināja. Kāzas. Viņa raksta, acīmredzot notiks 18. augustā, kā reizi tantes Ļenas kāzu gadadienā. Mīļā Ņusja, es viņu šausmīgi mīlu. Man tā gribas tikt uz šīm kāzām, ka vai trakums! Dažbrīd man šķiet, ka noteikti tikšu, bet dažbrīd (kā tagad) zūd visas cerības: ja nu viņi kāzas atliek, vai nekādi nevarēs braukt, vai es saslimšu. Ak Kungs, cik daudz gan visādu [iespējamu] nejaušību! Bet varbūt nekas nekavēs, un es tikšu, tikšu!.. Jau uzrakstīju Ņusjai atbildi, rīt nosūtīšu.
Šobrīd māmiņa ir pie Poļivanoviem - tur lielas bēdas, Oļa uz nāves gutas. Nabaga Oļu līdz nāvei novedis strauji progresējošs dilonis. Māmiņa atnesīs no viņiem Daņiļevska grāmatu "Nodedzinātā Maskava", jo tante Aņa var visas grāmatas, ko es lūdzu, paņemt no bibliotēkas, kurā strādā.
Ak jā, aizmirsu uzrakstīt - Ņusja vēstulē raksta, ka mīlot Aleksandru Nikolajeviču, taču jūtoties viņa klātbūtnē kā maza meitenīte un neesot iemīlējusies! Nezinu kāpēc, man Ņusjas ļoti žēl! Ak Kungs, kā gan es priecātos, ja tiktu uz kāzām! Māmiņai un tētim arī nav iebildumu, taču tā turp aizbraukt, kā aizbraukt???

1921. gada 23. maijs, svētdienaNov. 22nd, 2014 @ 06:46 pm
[info]kira_alendorfa
Vecmāmiņa Maša pēc tantes Taņas nāves pavisam sajukusi prātā. Tagad viņa saslimusi ar izsitumu tīfu, ko dabūja slimnīcā, kurā speciāli bija iekārtojusies, lai saslimtu un nomirtu. Saslimt ta vecmāmiņa saslima, taču, paldies Dievam, nenomira, un šobrīd veseļojas. Gan Maskavā, gan visur citur šausmīgi plosās slimības. It īpaši tīfs, un tagad arī holēra.
Šura absolvējis ģimnāziju! Rudenī kārtos iestājeksāmenus Ceļu satiksmes institūtā.* Es pārgāju jau uz 7. klasi. 15. maijā (p.v.st.) mani palaida vasaras brīvlaikā. Mājasdarbus neuzdeva. Tagad visu laiku rīko ekskursijas; vakar mēs kopā ar zīmēšanas skolotāju aplūkojām Tretjakova galeriju. Piektdien bijām Ņeskučnojes dārzā, taču ne no ģimnāzijas, bet gan mūzikas skolas ekskursijā. Arī mūzikas skolā sākušās vasaras brīvdienas.
Tētis tagad ļoti bieži izbrauc no Maskavas komandējumos. Drīz atkal brauks porm pa Vindavas dzelzceļu**. Mēs visu vasaru pavadīsim Maskavā. Gribēju vasarā no ģimnāzijas braukt uz koloniju***, taču tas laikam neizdosies. Laiks ir vienkārši burvīgs. Lietus nav bijis, šausmīga tveice: no rītiem ēnā +20. Ļoti jau nu gribas uz laukiem. Šobrīd sapņoju kā tikt uz Ņusjas kāzām. Taču tie ir sapņi, tikai un vienīgi sapņi!
Tūlīt Šura ar bērniem dosies uz Goļicina dārzu (pie Ņeskučnojes); sagatavoja sviestmaizes, vārdu sakot, sarīkojis mazu ekskursiju!
Šodien esmu ieplānojusie doties pie tantes Juļas, iesim kopā uz izrādi, kurā spēlē arī Nonna, pārnakšņošu pie viņiem, bet no rīta uz mājām. Bijām sarunājušas, ka tante piezvanīs, taču līdz šim vēl nav zvanījusi. Laikam neiešu; žēl gan!

* Институт путей сообщения
** Maskavas-Vindavas dzelzceļa līnija (Московско-Виндавская железнодорожная линия) XX gs. sākumā satiksmei atklāta dzelzceļa līnija maršrutā Maskava - Rževa - Veļikije Luki - Mītava (mūsd. Jelgava) - Vindava (mūsd. Ventspils).
*** T.i. skolēnu vasaras nometni.

Nov. 24th, 2014 @ 04:43 pm
[info]scaramouche
Apparently it has been on CNN.

18 times speed of light

mumuNov. 24th, 2014 @ 03:05 pm
[info]kihelkonna
nezinu vai gaumīgi bet man vēl aizvien patīk
http://www.youtube.com/watch?v=wIadrUd3E10
(brīdinājums; tiem, kas ne tikai prot krievu valodu, bet ir mācījušies skolā krievu literatūru.)

musiciansNov. 24th, 2014 @ 02:57 pm
[info]kihelkonna
(nav par nekādu tēmu, pieseivēšu)
http://www.scientificamerican.com/article/what-do-great-musicians-have-in-common-dna/

Nov. 24th, 2014 @ 01:54 pm
[info]kaukau
Var jau būt, ka jums ir gudrās veļasmašīnas, kas apgriež pārvalkus un apēd zeķes, toties mana soma prot atskrūvēt korķīšus un ieziesties ar krēmu. No iekšpuses.

Par ļoti introvertajiem cilvēkiemNov. 24th, 2014 @ 01:56 pm
[info]bljanna
Interesanti, ka sarakstēs (e-pasti, čats utt.) saruna noris raiti un viegli. Nepzīstot cilvēku "dzīvajā", varētu padomāt, ka tikpat viegli runāties ir arī klātienē. Bet dzīvē viens pret vienu saruna vienmēr buksē un rezultātā nogurdina, jo visu laiku jāuzņemas sarunas vadītāja (bīdītāja) loma. Bet slinkums taču, jo sarunai ir jāplūst (vai jāmutuļo) kā upei. Un arī klusēšanai ir jābūt plūstošai.
Dzīvē klusajiem, savrupajiem ūdeņiem man vajag lietošanas pamācību.

soldati šļi v posļedņij bojNov. 24th, 2014 @ 11:30 am
[info]kihelkonna
man ir viena tieši 15 gadus veca pleiliste, disks, kuru spēlēju, kad strādāju, it īpaši kad viss nokāries un netieku galā
šī labi kairina receptorus (man gan ir cita versija)
http://www.youtube.com/watch?v=KFI5BwkvfkE&index=7&list=PLUtvdE6Bx6K-bswziYVRfgXj4fBdN8uod - na pole tanki grohotali
kad šī skan, es tiešām mazliet saņemos!

šai pleilistē vēl ir dziesma, ko sen jau gribēju te piedāvāt interesentiem - par to, kā putns uzkakāja uz galvas. nezinu, vai gaumīgi
http://www.youtube.com/watch?v=k2TNlpbvaLk

kas tev svarīgāk Nov. 24th, 2014 @ 10:16 am
[info]kihelkonna
Poll #20220 kas tev ir svarīgāk
Open to: All, results viewable to: All

kas tev ir svarīgāk

View Answers

lai citi cilvēki tevi cienītu
5 (16.1%)

lai tu darītu to, kas tev patīk, vienalga kā tas izskatās
26 (83.9%)


aronijaNov. 24th, 2014 @ 08:52 am
[info]pikaczu
Nebuus jaamelo, gremlini tocz slimi un palika maajaas.

Nov. 23rd, 2014 @ 06:29 pm
[info]bljanna
Jauns krūšturis ļoti ceļ.
Akurāt skan: Sia - I Go To Sleep

Nov. 23rd, 2014 @ 01:36 pm
[info]bljanna
Lasīt Sartru un klausīties šo: MONO - Pure As Snow
Mhm.

Nov. 22nd, 2014 @ 11:33 pm
[info]scope
Bija te dažas dienas atpakaļ zīmēšanās ar gaismu un blīkšķiem Rīgas debesīs.
Pats neesmu speciālists, tāpēc izpildījumu ļaušu novērtēt salūtu šaušanas speciālistam - "Ir redzēts arī sliktāks".
... )

skaistuma notureeszanaNov. 22nd, 2014 @ 10:04 pm
[info]pikaczu
Paszkjirstirstiiju fotostaastu par Albas hercogieni, jauniibaa tak bija ljoti skaista sieviete. Ja liidzeklji neierobezho, tad laikam nekas netraucee tarakaaniem, kuri ir galvaa izliist laukaa uz sejas. Es nenosodu, ja vareetu atljauties, gan jau arii es saaktu niekoties ar skalpelja tuuningu. Tas ir praata staavoklis. Piemeeram es vingroju, ik pa laikam pareizi un maz eedu, bet taa pat manis mazaak nepaliek. Doma, ka visu lieko var vienkaarszi nogriezt nah nost, szkjiet ljoti vilinosza. Saakumaa mazas fileru szpriciites, veelaak jau tacinja iestaigaata un cilveeks pats vairs nesaprot, ko redz spogulii.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba