Baumas uz robežām

About Baumas uz robežām

Oct. 23rd, 2014 @ 12:22 am
[info]kaukau
kāds man saplāno nedēļas nogales pārgājienā līdzi ņemamās lietas. 'pretiedeguma krēms'.

1917. gada 11. maijs, ceturtdienaOct. 22nd, 2014 @ 10:29 pm
[info]kira_alendorfa
Šajās dienās noticis liels jo liels notikums: tante Taņa iziet pie vīra! Viņa precas ar Andreju Ivanoviču Kleinu!
Vakar vecmāmiņa Anuta uzaicināja māmiņu un tēti vakarā ciemos, teica, ka būšot arī tante Taņa un vecmāmina Maša, taču māmiņa atteica, ka nevarot, jo esot daudz jārosās pa māju. Pēc tam piezvanīja tante Taņa un saka: "Lidočka, tu vakarā būsi pie Likošiniem?" "Nē", saka māmina. "Ļoti žēl", teica tante Taņa, "es gan gribētu, lai tu tomēr esi, jo vēlos tevi iepazīstināt ar topošo radinieku." "Kā?", izsaucās māmiņa, "vai patiesi precies?" "Jā", teica tante Taņa, "ar Kleinu". "Nu šādā gadījumā es, protams, došos pie Likošiniem! Lai sastaptu tevi un tavu līgavaini, atlikšu visas saplānotās darīšanas", priecīgi teica māmiņa. Es gan vēl nezinu, kad īsti būs viņu kāzas.
9. [maijā] Marinočka apslima, pa dienu vinai bija 38,8°, māmiņa pasauca tēvoci Kostju, taču tēvocis teica, ka slikto laika apstākļu dēļ aizkavēšoties, atbraukšot tikai vēlu vakarā. Tad māmiņa teica, lai nākot 10. [maijā]. 10. [maijā], t.i. vakar tēvocis atbrauca un, apskatījis Marinu, un teica, ka viņai ir maziņš bronhīts. Vakar Marinočkai karsoņa vairs nebija, taču šodien viņai [atkal] bija 38,3°, māmiņa baidās, vai tikai Marinočkai nebūs plaušu karsonis.
9. [maijā] bija šausmīga vētra, visu dienu putināja un bija ļoti auksts. Savukārt šodien ļoti silts: ēnā bija 16° siltuma.
7. [maijā] mēs bijām zooloģiskajā dārzā. 7. [maijā] pie mums ieradās vecmāmina Maša un tante Taņa (mēs vēl nezinājām, ka tante ir līgava).
M-lle pie mums nenāk, jo ir aizbraukusi ar kādu ģimeni uz vasarnīcu. Mums tagad ir jauna virtuvene Paša.
Visu šo laiku mums nebija virtuvenes. 2. maijā vajadzēja atnākt virtuvenei Pašai, taču vina jau nākamajā dienā aizgāja, jo no kaut kurienes pārbraucis viņas līgavainis. Šodien māmiņa noalgoja virtuveni, kurai jāierodas ir rīt. Šodien vakarā māmiņa un tētis, iespējams, dosies pie Poļivanoviem.

par VeneecijuOct. 22nd, 2014 @ 08:50 pm
[info]pikaczu
Tagad man jaatziistas skalji sev un citiem - es nebuuszu VFF salidojumaa. Lai vai kaa es miileetu savu alma mater, kas mani par cilveeku savulaik pataisiija, es uz Itaaliiju izteereeju paaraak daudz naudas un laika. Tomeer tas bija taa veerts.
Mees braucaam ar raini uz Bolonju. Bolonja arii ir jauka pilseeta, ar lielisku universitaates muzeju un arhiologijas kolekciju. Bolonjas makaronus needaam, jo atradaam labaaku variantu - netaalu no galvenaa laukuma ir eko szmeko regjonaalo produktu tirdzinjsz. Tirgus halles viduu ir galdinji, kur nopirkto var uzreiz apeest. Paeedaam juuras muudzjus, padzeeraam viinu un devaamies taalaak. No Bolonjas 2 h/11 eiras un bijaam Santa Lucia stacijaa, aizdevaamies uz savu viesniicu, kas jau 400 gadus lepni nes savu vieniigo zvaigzni. Viesniica bija starp Rioalte tiltu un Marka laukumu, liidz ar to tas, kaa mees no pudeles dzeram leeto viinu buus daudzu cilveeku atvaljinaajuma bildees. Vienu dienu vienkaarszi kliidaam pa pilseetu, ik pa laikam iekliistot kaadaa arhitektuuras izstaadee, vecaa bazniicaa, eestuvee vai dzertuvee. Otraa dienaa es skreeju pa muzejiem. Peec dodzju pils varu pateikt, ka var tomeer greznaak par ukrainju iereedni iekaartoties. Peedeejo nakti bijaam Bolonjaa. Izgaajaam pilseetaa uz drinku. Tas, ko paszi itaalji lok spainjiem - kampari, kaut kaads likjieris un dzirkstoszais baltviins, man szkjita par saldu un ruuktu
u, bet alus kroguu tiek pasniegts neatszkjaidiits.
Vitamiina h uznjemszanai ljoti labveeliigi apstaaklji.

Oct. 22nd, 2014 @ 08:02 pm
[info]krii
Mīnus viens grāds, patiesi, patiesi. Esi sveicināta, ziema. Un zvaigznes kā asi ledus vižņi.
Šovakar skrienot izdomāju, ka beidzot kas jādara ar vēderpresi un vispār - ķermeņa augšdaļas muskulatūru. Pirmais noskrienamais kilometrs (vispār jau pirmajam kilometram nedrīkst ticēt, jo tas vienmēr attēlo pasauli daudz baismīgāku un tevi pašu - daudz tizlāku nekā īstenībā) man nesaudzīgi lika saprast, ka diafragmas vietā man ir ļengana nobrukusi zeķe, kas nespēj izcilāt tik smagu krūšukurvi, un ka uz pleciem man ir pārak smaga gadu nasta, lai tie turētu staltu stāju. Nevarētu teikt, ka šīs pārdomas mani priecē, jo vēderpreses kačāšana ir visnotaļ mokoša nodarbe, kad tu kā apkritusi vabole rausties un tirinies uz grīdas, turklāt gar acīm neslīd nekādas daiļas urbānas ainavas, kas tik līksmi pacilā garu skriešanas laikā, gluži otrādi, tu esi spiests blenzt vai nu uz savu nepietiekami vingro rumpi, vai uz griestiem, kuros noteikti redzamas kādas gluži liekas plaisiņas vai zirnekļu tīkls, līdz ar to galvā nav nevienas poētiskas apceres, ir tikai maurojošā trenere ar savu pātadziņu.

klau, klau, draudziņiOct. 22nd, 2014 @ 05:17 pm
[info]oblica
es atbrīvoju frendlisti no ilgnerakstošajiem un gribu kādus nebūt jaunus draudziņus.
Ir ieteikumi?
Lūdzu, ņemt vērā, ka:
1) no zematslēgas ierakstiem viegli izpīpēt, kas es esmu (un par ko varu kļūt) - tādus, kas to varētu ļaunprātīgi izmantot, neiesakiet (lai gan - kā ta nu to diži izmantos...);
2) esmu 35 gadus veca māte;
3) mīlu iedzert.
m?

Nevar saprast Oct. 22nd, 2014 @ 04:26 pm
[info]oblica
vai http://klab.lv/users/tadeuszcysewski/ ir vienkārši kādu raksta gabalu tulkojums no citas valodas uz latviešu, izmantojot gūgles tulkotāju, vai arī tiešām tos tekstus ģenerē dzīva būtne?

1917. gada 14. maijs, svētdienaOct. 23rd, 2014 @ 03:12 pm
[info]kira_alendorfa
Cik gan šodien [ārā] lielisks laiks! Saulītē +23½°. Māmiņa, Šura, es un Igors tikko kā atgriezāmies no pastaigas, devāmies uz bulvāri pretī tētim; šodien tramvaji nebrauc, tāpēc tētis nāca ar kājām no Aleksandrovskas stacijas; satikām tēti, mazliet pasēdējām un devāmies mājup.
Vakar pie mums bija tante Taņa ar Kleinu. Man tas Kleins patika, tikai tāds sašļucis; viņš ir ļoti garš, garāks pat par tanti Taņu.
Viņu kāzas būs rudenī, un mēs arī tur būsim.
Naktī uz 13. maiju mums visiem bija slikti, jeb, citiem vārdiem sakot, "mēs braucām uz Rīgu"*. Māmiņa domā, ka esam ēduši sliktas konfektes. 13. [maijā] no rīta mums bija temperatūra 37,4°, māmiņa deva caurejas zāles, un šodien jau viss kārtībā.
10. [maijā] bijām pilsētā, māmiņa nopirka vasarai lietusmēteli. Māmiņa gribēja arī Šuram nopirkt lietusmēteli un bikses, taču tur nekas [piemērots] Šuram nebija.
Arī 12. [maijā] bijām pilsētā, taču neko nenopirkām. Mēs ar Šuru nolēmām taisīt žurnālu par labu ievainotajiem, es jau sacerēju vienu stāstiņu "Sargkareivis", un sāku rakstīt otru "Kāzas". Māmiņa gan saka, ka nav vērts rakstīt, jo nieki vien mums tur sanākšot. Šodien māmiņa un tētis, iespējams, dosies pie vecmāmiņas Mašas.

* Ехать в Ригу – idioma ar nozīmi "vemt".

Oct. 22nd, 2014 @ 01:07 pm
[info]kaukau
Vakar bija gardākie smiekli pēdējā laikā..

'Jānītis mājās rāda liecību.
-Kas ir nv?
-nacionālais varonis!'

Un, smieklīgāk par visām iespējamajām anekdotēm
'tagad es pastāstīšu anekdoti par blondīni un bruneti... (skaļš čuksts, jo jāprecizē - tēti, kura bija tā stulbākā? )'

zinātnes spīdekļiOct. 22nd, 2014 @ 12:06 pm
[info]ezss
Tikko notika tas, kas man mūžīgi ir rādījies murgos - es aizdedzināju savu roku. Roka bija samitrināta spirtā, un, šķiļot liesmu, tā apņēma arī manu plaukstu.
Kolēģu studenti varēja dzirdēt mani spiedzot, tas gadās reti. On the bright (pun intended) side, viņi tagad redzēja uzskatāmu demonstrējumu, kādēļ darba drošības tehnika ir svarīga.

par dzīvnieciņiemOct. 21st, 2014 @ 07:13 pm
[info]ezss
Man piemīt tieksme jaukt vietām burtus mazzināmos vārdos un vispār pavirši attiekties pret burtiem, kas, saprotams, traucē, kad pareizi jāuzraksta etežere vai albedo, bet toties lieliski noder lasot bioloģiskus tekstus. Ar glikozes signalizāciju šūnās manā galvā nodarbojas nevis Protein kinase Snf1p (Sucrose Non – Fermenting) bet gan mazais dzīvnieciņš Snifs.

derdzīgajiem kosmopolītiem (jo patrioti par ko šādu neinteresējas - tāpat visu zina)Oct. 21st, 2014 @ 11:24 am
[info]indulgence
Prof. Andrejs Vasks: Jaunākās atziņas par akmens laikmetu Latvijā

par to ministru cepienuOct. 21st, 2014 @ 11:21 am
[info]indulgence
Ja atmiņa neviļ*, tajā pašā Antīkajā Grieķijā nevis "ministriem" maksāja algas, bet šie maksāja, lai viņiem tiktu tas gods paministrēt, jo tas bija makten liels pačots (aber ja slikti ministrēja - ὀστρακισμός). Tb vo par provi, Einārs grib par ministru tikt? Labi - lai iemaksā kopējā pensiju fondā pāris miljonus (miljonu viņš saņēma, tātad, būdams prasmīgs saimniekotājs, summu nu jau divkāršojis) un paministrē. Aber ja slikti ministrēs, tad ar kāju pa d un pāri Zilupei. :)

-------
* Atmiņa šai gadījumā ir nevis no tā, ko pats esmu piedzīvojis - tik sens vēl neesmu, kaut mana meitiņa svēti tic, ka "tētis, kad bija maziņš, dzīvoja alā kā kurmis", - bet no tā, ko reiz lasījis par tēmu.

1917. gada 2. maijs, otrdienaOct. 21st, 2014 @ 08:02 am
[info]kira_alendorfa
Mūs jau palaiduši vasaras brīvdienās. Šuru pārcēla 4. klasē bec pēceksāmeniem un [papildu] pārbaudījumiem. Šura ļoti priecīgs. Man vēl ballu liste nav izsniegta, iedos, acīmredzot, 6. maijā.
Māmiņas šobrīd nav mājās, māmiņa ir kantorī, meklē virtuveni, no Annuška brauc prom uz laukiem. Mums šobrīd virtuvenes nav, bet māmiņa jau vienu salīgusi: atnāks pie mums šovakar.
Šajās dienās labs laiks. Vakar m-lle, Šura un es bijām Devičjes laukumā. no turienes gājām uz Novodevičjes klosteri un apraudzījām vecmāmiņas kapu. Šodien pastaigājāmies ar Igoru.
Visi tagad runā tikai par politiku. Pieaugušie baidās, ka pie mums Krievijā iestāsties "onarhija". Māmiņa saka, ka ļoti vēlētos, lai mēs vasarā brauktu uz Ņežinu. Arī vecmāmiņa rakstīja, ka ja viss būs mierīgi, lai mēs braucot ciemos. Cik gan ļoti es vēlos vasarā uz Ņežinu!
28. [aprīlī] mumz bija "ekskursija". Šajā "ekskursijā" devās 2. un 3. klases. Bija ļoti, ļoti jautri. Mēs bijām pie Vorobjovu kalniem. Es gāju pārī ar Šepeļovu. Mēs bijām paņēmušas līdzi brokastis un brokastojām svaigā gaisā.

Oct. 20th, 2014 @ 09:27 pm
[info]bljanna
Pēc garas, garas, garas dienas paralēli augstpapēžu kurpju novilkšanai nav labākas sajūtas par šo ) .
Akurāt skan: Depeche Mode - Mercy in You

Oct. 20th, 2014 @ 08:06 pm
[info]krii
Rudens ir noķēris arī mani, tas ir melns, slapjš un drusku žņaudzošs kā samērcēts vilnas maiss ap kaklu. Vienīgie labsajūtas mirkļi ir pieejami kaut kādos perversos viegli mazohistiskos ceļos, piemēram, piespiežot sevi noskriet pirmdienas piecīti - un šodien man nebija nekādā līksmā kucēnprieka, es smilkstēju no tā, cik ļoti negribējās vilkt treniņtērpu un līst laukā no migas. Tomēr es biju pati sev bargā kundze un aurojošā trenere, un pati biju iebaidītā, kūkumiņu uzmetusī resnule un tizlene, kas, elsodama kā desmit vācu pornofilmas, nomuļļāja savus piecus kilometrus. Un zeme mani pievilka stiprāk nekā jebkad, un gaiss bija blīvāks nekā jebkad, un katrs solis bija maza, nikna pūķīša nokaušana, un sirds leca kaklā un krita atpakaļ papēžos, un tad es atcerējos kādu nesenu Cibas diskusiju, kurā tika apsmaidīti lēnie skrējēji, kas piecus kilometrus skrien 27-28 minūtes, ha-ha, es neiekļaujos šajā laikā, un arī 30 minūtēs nē, un ko man dod tas, ka varu ar līdzenu pulsu noskriet 15 kilometrus, ja centieni pabīdīt piecus zem tām nolāpītajām 30 man liek rauties krampjos, un tas nozīmē, ka es visu mūžu būšu tizla un neskriešu 10 kilometrus stundā, un tā kalsnā, vingrā trenere manā galvā turpinās aurot un plīkšķināt pātadziņu. Un tomēr īsu brīdi pēc skrējiena bija ļoti labi, dušā pat vairs neraudāju, jā, mēs jau zinām, endorfīnu porcija kompensācijai. Un tad vēl daži sīki darbiņi ar domām par to, ka dzīve ir īsa un naudas ir maz, rakstām papīrus, plānojam maršrutus, un tad es biju uz savu deju nodarbību, un atkal mēģināju trāpīt ritmā un tempā, un kādu brīdi dzīve likās gandrīz paciešama, visnotaļ dzīvojama pat tizliem un neveiksmīgiem cilvēkiem, taču pēc tam jau laukā bija satumsis un endorfīni izkusa vienā mirklī, un es sapratu, ka man kaut kā trūkst - varbūt dzelzs, varbūt kalcija, varbūt B6, B12, A vai D vitamīna, varbūt mazliet heroīna vēnā, varbūt tāluma, kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst, un tagad atkal atskan pātadziņas plīkšķi un es bikli piekrītu uzkliedzienam, ka pinkšķes un muļļas nevienam nepatīk, tāpēc es tūdaļ atkal saņemšos un mazliet pastrādāšu, un varbūt nodzīvošu līdz kādam priecīgākam brīdim - vismaz, lai ierakstītu par to Cibā.

1917. gada 25. aprīlis, otrdienaOct. 20th, 2014 @ 08:18 pm
[info]kira_alendorfa
Es ļoti reti rakstu dienasgrāmatu, jo nu nemaz tam neatliek laika.
16. aprīlī pie mums viesos ieradās Zin-Fin, un sabija līdz piektdienai, t.i. 21. [datumam]. 21. [aprīlī] no rīta Zin-Fin aizbrauca.
18. aprīlī bija revolūcijas svētki, un mēs ar Zin-Fin bijām Sarkanajā laukumā.
Tūlīt atnāks m-lle, un es atkal nepaspēšu uzrakstīt!!!
Visas šīs dienas, kamēr [te] bija Zin-Fin, bija jautri. Es gulēju māmiņas guļamistabā uz dīvāna, bet Zin-Fin manā istabā.
Vakar Šura saņēma krievu valodas diktātā 4, kas ir liels notikums, jo parasti viņa atzīme diktātā ir 2 vai 1. Šura bija trakoti priecīgs, jo māmiņa un tētis bija teikuši, ka kad viņam būs pēceksāmens diktātā, Šura paliks [uz otru gadu tajā pašā] klasē, taču tagad, iespējams, tā nebūs vis.
Šobrīd [ārā] ļoti slikts laiks. Mūs ar Šuru laidīs vasaras brīvdienās 29. aprīlī.

Oct. 20th, 2014 @ 12:19 pm
[info]kaukau
Brīvdienas bija pasākums gandrīz bez bildēm. Gan tādēļ, ka rokas aizņemtas ar trases marķējamām lentām, gan tādēļ, ka lielāko tiesu tumšs, gan tādēļ, ka labāko jau nekad nav iespējams nobildēt.
Uzspēlējām augstāk par zemi un nakti pavadījām augstākajā LV punktā, Lielā Liepukalna skatu tornī zem miljoniem miljardiem zvaigžņu un asa, auksta mēnessirpja, ko redzejam tikai un vienīgi tādēļ, ka nakts vidū modāmies. Nakts vidū iepūta vējš tā uz -10`C, dabūjām celt sieniņu, bet vispār viss veiksmīgi. Kāpt lejā, ja savajagas nokāpt, gan ir liels izaicinājums un 'vai patiešām vajag???' :) Bet tā viss bez starpgadījumiem, tikai vajag foršu guļammaisu, daudz labu drēbju un karstu guļammaisa biedru. Nākamajā nedēļas nogale sola vēsāku, jāmēģina izmantot survival blanket, jo biedra nebūs.
Sestdien ilgi vazājāmies pa mežu ar lentām, svētdien cēlamies tā paagrāk. 5:30. skan modinātājs. 15min darbību secības pārrunāšana un apēsts prjaņiks, 20min novācam visas mantas, nosienam aizslietni un nokāpjam lejā. Plānošana ir visa pamatā. Kolēģe viesnīcā neesot varējusi izlīst no gultas, jo auksti. Bija jau arī vēsumiņš, toties, braucot uz Rēzekni, redzejām nereāli skaistu saullēktu. Uzvilku 45.izm. pārgajienu zābakus ar kamieļvilnas zeķēm iekšā un pa apsarmojušu mežu savilkām pēdējās lentas, uhh un ahhh.. un reizē ar startu, 12:00, sāka līt lietus. Pasaka, no vienas puses beidzās, bet arī tāds mežs ir ļoti, ļoti skaists. Aukstais, svaigais gaiss un smidzeklis, un tās krāsas, tās krāsas...
Bet visvairāk jau tās sarunas, kas risinās, braucot mājās un cenšoties neaizmigt. Esmu pārsteigta, patīkami pārsteigta. Un viss ir nereāli labi.
nakts )

pilsoniskie akīvistiOct. 20th, 2014 @ 10:37 am
[info]barbala
Šodien ir pēdējā diena, kad var iebilst vai piebilst vareni baisajai Grēcinieku ielas 25 būviecerei.
http://www.rpbv.lv/pazinojums-par-buvniecibas-ieceres-viesnicas-ekas-jaunbuve-grecinieku-iela-25-riga-nodosanu-publiska

Pirms stundas iekš e-riga.lv bija 322 "balsis", domāju, ka mēs visi kopā varam labāk.



upd. tikai tagad piefiksēju, ka būvniecības ierosinātājs ir UAB "NEVERTEL". Mīlīgs sīkums.

rullis mūža garumāOct. 19th, 2014 @ 08:26 pm
[info]barbala
Ierasts, rau, domāt, ka "mūža dižākie pirkumi" ir mājoklis vai auto vai maksa par augstskolām,
bet no tomēr daudz ilgtspējīgāki par mājām vai mašīnām ir gauži utilitārie mīklas ruļļi, gaļas āmuri un riekstu spiežamās stangas vai tā mēlīte apavu ievilkšanai.

Izvēlies atbildīgi.

Oct. 19th, 2014 @ 01:09 pm
[info]bljanna
Savā būtībā mēs visi esam vieni. Tikai daži ir vienatnīgāki (nevis vientuļāki), nekā citi.
Akurāt skan: Калинов Мост

šis un tas par upēmOct. 19th, 2014 @ 11:48 am
[info]barbala
Tā kā fotografēšanai vajag laiku, bet laika Sporta Formātā parasti nav,
tad atliks vien ko nebūt pierakstīt, jo vakardiena bija tieši tāda, kura ir pelnījusi pierakstu.

Piemēram to, kā bišķi pēc septiņiem rītā ir pieripot tumšā, klusā Valmierā pie pašas Gaujas, Krāču kaktā, nosiet laivu, kura zālē turpina apledot, saliet elektrolītu dzērienus dzeršanas sistēmā, tie lēni aizsals, salīmēt banānus pie laivas korpusa, tie sasals, sašķirot pa rokai želejas, pa ķērienam izvietot magnija/b6 šotiņus un sveicināties ar domubiedriem;

tad jau tuvāk starts, daži obligātie rituāli un jāpogājas iekšā laivā aukstā upē; mēs gan mazliet aizkavējam pārējos, tāpēc startējam sāniski, bet tas nekas, atskanot starta šāviņam, visi aizplēš kā negudri. Reti kuros mačos uzreiz ir tā pavisam skaidrs, kuri šeit būs līderi, jo tie, kuri arī varēja būt līderi , tiem šoreiz bija jauna gludūens laiva un sirmie profi ar uzūdens ātrumu piemēram, 13/14/15 kmh ieteš pirmajās Gaujas niedrēs. Atskan līksmi smiekli, mēs aizejam garām un kādu brīdi esam vienā līnijā ar pjedestālu. Taču airēšanas maratoni, diemžēl, nesākas un nebeidzas vien ar izrāvienu startā, vienīgi kā pēdējos pāris veiksmīgākajos ir novērots – mentālajiem uzstādījumiem ir svarīgs ne vien savs un netraucēts gatavošanās rituāls, bet arī, startā izrauties un sakārtoties pēc iespējas tuvāk spēcīgo flangam. Jo tie, braukdami ar gludūdens smailēm (divnieces- ne smagākas par 20 kg, apaļiem dibeniem, vieglas un ātras, bet nestabilas) būdami stipri, trenēti un rūdīti aizies tālāk, rīvēdamies savā starpā, bet atbirstot no līderiem, nākamā grupa ir nopakaļus un tas neļauj atslābt.

Valmieras trim patiltēm izskrējām cauri nemaņā un tad sākās biezas, skaistas sidraba miglas virs upes, priekšā esošais Didzis, līderu atpalicējs mums bija tempa turētājs un ainavu arhitekts – solo kajakā ar pareiziem aira vēzieniem tik daiļi izskatoties visā tajā idilliskajā ainavā: daudzstāvīgie, kārtainie meži, bagāti bagāti, lapas sirmā zeltījumā, klusums, straume un miglas mākoņi – Purvītis un Monē apmestos Gaujmalā aiz Valmieras, ja gleznotu jēdzīgus rudeņus skatā no upes.

Tad ievēroju, cik glītās leduspuķēs man ir piesalis bruncis pie laivas un vienīgās nenoledojošās vietas ir tieši ap ķermeni. Vai kā oglekļa aira kāts ir apklājies tādās sarmas-ledus vērpetēs un piesalusi tam cimdotā labā roka. Pasaules skaistākais perlamutrs vakarrīt nebija īstās vai feikās auskaru pērlēs, bet viss laivas purns mirdzēja un lasītjās vienos sīksīkos, zaigojošos kristālos, kādi citkārt ir krāsojošajā kosmētikā un virvjojums apledojis ledus cilindros, kas klaudz gar laivas korpusu. Bija tāda padomju filma par džeku, kurš izbāza galvu no aeroflotes lidmašīnas iluminatora un viņam apledoja galva. Lūk, gandrīz tā man apledoja teicamā millet alpīnistu galvassega- smuka ledus ķiverīte ar lāsteku pilēm pie cepures naga. "Ja šitajā lielajā sportā nebūtu tā jādzenās, varētu pat bildēties", ik pa brīdim vienojāmies ar laivasbiedru. Patiecoties viņa precīzam skaidrojumam, man pēkšņi saslēdzās viena tehniska nianse un airēt kļuva viegli un tehniski pareizi, eurēka – tavs vārds ir "iedomājies, ka tu lavītos gar laivas bortu." Pēcāk endomondo no kabatas ziņoja, ka ātrums ir vienmērīgs un labs un kolektīvi nolūzām vienīgi īsi pirms Cēsīm, jo tur upe īpaši centīgi met pārāk daudzsološus, bet tiltu nerādošus un Cēsu varenību pārliek daudzinošus līkumus (vēl garāks tīzeris ar milzīgāju izmisumu ir Strenčiem, bet par to kādā citā reizē.) Tad arī maķenīt kļuva siltāks, kuģis lēni atledoja un diena no sidrabaini miglainas kļuva par pelēko parasto un svilpodami, tukšojot magnija un b6 šotus, vicinājām tālāk.

Cik nu varu spriest par garo distanču paveikšanu galvā, patīkams uzrāviens iestājas pēc tam, kad puse ir paveikta, jo phe, kas gan ir atlikušie 32 kilometri, ja 34 ir izpildīti. Izvietoju motivējošus kontrolpunktus - Līgatne, Amatas ieteka, Ķūķi un naski līgojot ar raķetes dinamiku mēs negaidīti iebliezāmies finišā, kur sagaidītāji un pašu prieks pārlej pāri milzonīgu emocij'un gandarījumvilni, kurš patīkami štirī vēl šodien. Un skaistas ir dienas rudenī uz upēm, skaistas un spēcinošas pārējām dienām, spēkbarība galvai un domātspējai.

man ar tiek "pārmests" universālais visādu sociālo tiklu solutions - Oct. 18th, 2014 @ 09:21 am
[info]sursurs
nobanot, u.tml.
[info]kautskis pēdējie ieraksti (un komentāri) lieliski apliecina, kāpēc. Labi - tur ir vairāk stāsts par anonīmiķiem.
Bet nesen dažādās citās cibās lasīti komentāri, utt. arī man liek par to aizdomāties.
Jā - es nemāku normāli utvert uzbraucienus manai personībai (pat, ja tie ir ne-anonīmi cibiņi vai citos soc. tīklos personas ar īstu niku/vārdu, identitāti) un tekstus par tēmu "skumji, ka Tu esi tāda". Un tiešām - kāpēc man tas būtu jāklausās?? Dzīvē, ja jums nāks klāt kāds svešs cilvēks un sāks apspriest jūsu personību, jūs visticamāk pagriezīsieties un aiziesiet.. Vai tiešām sāksiet ar putām uz lūpām strīdēties, kāpēc tāds neesat? Es nesākšu. Pateikšu visticamāk, kko par tēmu "Tev nav aizliegts tā domāt, labi, ka pats esi labāks" un aiziešu. Pati lieliski zinu savus trūkumus un īpašības (kas - nenoliegšu - nav ne baltas, ne pūkainas. Soc tīklos nobanošana (vai noteiktu komentu aizliegšana utt.) - tā arī ir pagriešanās un aiziešana. Var ignorēt kādu komentu, bet, ja cilvēks lien smirdēdams virsū ar saviem uzbraucieniem nepārtraukti, tad kādas vēl iespējas? Pacietīgākie, protams, var ilgi un dikti ignorēt tādus ierakstus. Es nekad ar īpašu pacietību neesmu izcēluies - nenoliegšu.

I know - it`s not a virtue, bet uzbraucienu vai kaut kādas demagoģijas, kura tiek rakstīta absolūti neieklausoties pretējās puses argumentos, lasīšana jebkurā gadījumā nav veids kā taisos sevī šo īpašību attīstīt. Tāpēc arī es vnk nobanoju. Lielākoties gan iepriekš brīdinu., ka pēc nākamā uzd***iena būs bans. Jā - nespēju tolerēt tupumu - tāpēc ir pāris bani arī Twitterī. Tur ir tāda forša fīča, ka, ja nobano, tad vnk neredzi, ko tas cilvēks Tev raksta (ja vien speciāli neatbano un neskaties viņa ierakstus), un tad viņš tur var vārīties savā sulā, kamēr apnīk.. :))) Plus viņš nevar piesekoties un redzēt Tavu ierakstus savā lentā - viņam ar tad speciāli jāiet un jāmeklē mans profils - to speciāli visu laiku darīt ar ir pietiekami kaitinoši, lai to nedarītu - vismaz es tā ceru. :D

Kad pasen man bija pamatīgs šoks uzzinot, kas tik šo cibu nelasa. Tāpēc arī šobrīd aiz atslēgas ir 95% satura..

Nebanoju cilvēkus, jo man viņi nepatiktu. Man vispār nav tā, ka cilvēks nepatīk. Man nepatīk dažu cilvēku daža rīcība, bet tas jau nekas pret to cilvēku. Ja viņš tā vai citādi nerīkotos, būtu okei. Pat, ja cilvēks ir izrīkojies izcili cūciski pret mani, visticamāk pēc kāda laika (kas variē no dažām nedēļām līdz pāris gadiem) to vnk aizmirstu, lai vai cik liels aizvainojums vai dusmas nebūtu tajā bīdī...

//just thoughts - pagaidām publiski..
Tags: , ,

Oct. 18th, 2014 @ 08:42 pm
[info]veed_logs
Šis būs patērētāja ieraksts.

Pirmā daļa ir par to, ka šodien pirmo reizi izmantoju pakomātu. Tie ir tie jocīgie dzelžu skapji pie lielveikaliem. Ar mazajām atvilktnītēm. Visu laiku jutos mazliet nepilnvērtīgs, jo tādu nekad nebiju izmantojis. Pirms dažām dienām meklējot kādu mantu internetos atradu, ka mantu ir iespējams saņemt izmantojot pakomāta piegādes servisu. Tādu iespēju es nevarēju laist garām. Pasūtīju savu precīti (kuru man tiešām arī vajadzēja) un nepacietīgi gaidīju ziņu no savas dzelžu kastes. Šodien saņēmu īsziņu. Saņēmu darbā un ar priecīgu sirdi gaidīju darbadienas beigas, lai izmanotu savu slepeno kodiņu un pieskaitītos to ļaužu pulkam, kas ir izmantojuši šo patiesi brīnišķo pakalpojumu. Viss, darbs beidzās, priecīgi devos pie savas dzelžukastes. Ievadīju burvju kodu, atvilktne atvērās, es saņēmu savu mantu. Viss bija beidzies. Mēģināju vēl komunicēt ar dzelžu kastes ekrānu, bet... viss tiešām bija beidzies. Jutos nedaudz vīlies, viss bija pārāk ātri un vienkārši. Bet skatīsimies uz pozitīvo pusi - savu mantu es dabūju un arī sākotnējo mērķi sasniedzu. Ak, šie mūsdienu civilizācijas jaukumi!

Otrā daļa ir par to, ka pirms dažiem mēnešiem, kaut kad vasarā ēdu ļoti, ļoti garšīgu saldējumu. Tas bija šokolādes saldējums no lielās plastmasas kastes. Ražots Latvijā vai vismaz par tādu izlikās (ar uzrakstiem latviski). Kaut kāds no zināmajiem, lielajiem ražotājiem, bet tiešām neatceros, kurš. Kaut kāds vizuāls kastes tēls manā prātā ir palicis, bet lielveikalos savu īsto kasti neesmu vēl atradis vai arī vienkārši neesmu atpazinis. Atmiņā ir labi palikusi garša - ļoti šokolādīgs, tāds, ka pat nedaudz rūgtens. Neviens šokolādes saldējums nekad tik labi nebija garšojis. Klīstu pa veikaliem un mēģinu to atrast. Diemžēl neēdu saldējumu tik lielos apmēros, lai varētu sākt nogaršot visas kastes pēc kārtas, bet laikam tā būs jāsāk darīt. Varbūt kāds zina pareizo atbildi, lai man nav jāizmēģina visi varianti?

Mans pirmais minējums noteikti būtu Druvas saldējums. Šis:


Bet dīvainā kārtā RIMI veikalā šāds saldējums nav atrodams. Te es ļoti skaudri sajutu zaudējumu no tā, ka neiepērkos Maximā, jo 100 punkti, ka Maximā tas saldējums ir pilnas saldētavas. Jau gaidīt gaida mani parādāmies. Bet esmu nolokāms savā pārliecībā. Pagaidīšu, kamēr RIMI atvedīs pie sevis vai arī braukšu pats uz Saldu pakaļ.

Oct. 18th, 2014 @ 08:35 pm
[info]veed_logs
Esmu nonācis līdz līmenim, kad sāku pildīt tos nožēlojamos testus. Šos te:




No kā mēs uzzinām par kādas iepriekš nezinātas "klasiskās filmas" esamību un atceramies, ka pēc būtības maz ko zinām par citu valstu vēsturi.

Man tiešām laikam nav, ko darīt. Bet sportiskais dzīvesveids šodien neļauj iekapāt dienišķo Tērvetes seņču alutiņu, vai ko tamlīdzīgu. Dzeru tēju.

Mjā.Oct. 17th, 2014 @ 07:24 pm
[info]kjiimikjis
Ķīmijā vielu nosaukumi mēdz būt visai sarežģīti. Cilvēkam parastajam grūti izrunāt, un saprast galīgi neiespējami. Lai vienkāršotu, dažiem savienojumiem (īpaši tipiski - dažādiem ligandiem, t.i., tādiem savienojumiem, kas veido kompleksus ar dažādu metālu joniem) dod (nosacīti) vienkāršākus vārdus.

Reizēm arī ļoti vienkāršus un cilvēkam parastajam labi pazīstamus:
http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1386142507004908

maala ezhu tiesas dienaOct. 17th, 2014 @ 01:31 pm
[info]pikaczu
Esmu maajaas viena. Kliistu pa dziivokli ar melnu maisu un metu aaraa - makaronu maakslu, novalkaatas tupeles un lupatas, salauztas rotaljlietas, diplomus no sacensiibaam, visu, kas traucee dziivot.
Man ir par daudz nekur nederiigu mantu. Paskatiijos bd uz smukajaam mammaam. Vinjas staigaa jaunaas mantaas. Man diemzheel piemiit nikjis vilkt lietas liidz briidim, kameer izjuuk un veel mazliet peec izjukszanas.

Oct. 17th, 2014 @ 08:42 am
[info]celies
L
Sāku domāt - var jau iztikt.
Vakar lasu žurnālā par dzīvošanu šķirti psihoterapeites domas - 3 mēnešus var, 6 - pa ilgu, cilvēks sāk mainīties. Diez kādā veidā mainīties.

upd. 10:16 Šī matu apgriešana, šķiet, nebija veiksmīga. Kaut kā nespēj atdzīvoties matu gali. Zemapziņā iespējams iepriekš bija, "šiem vēl L pieskārusies", bet patiesībā, tik daudz jau neapgrieza, tā ka faktiski šiem arī vēl :).

10:21 un deg svece L svečturī. un N piedāvāju L riteni.

bonuss track 19:41: Pēc veikalā būšanas un vadotņu pieskrūvēšanas Elkoņu ielā steidzos uz dzīvokli pēc mazgājamajām drēbēm uz laukiem. Posmā no pastkastītes līdz auto pazaudēju dzīvokļa atslēgu.
Šautuvē saskrējās pat 7 cilvēki. Mazliet ar vieniem sabremzēju domāšanā un paņēmu bik pa daudz naudas (10 par pāris īsām piešaudēm) (blush). Bija atbraukuši topošie atkal tālie kaimiņi.
Mošķis zvana arī no Anglijas. Prasa L tel. nr..

btw: rīt pilnīgi brīva diena. Nesaplānota.
Nav ne medības, jo izdomāju ka negribu, pa maz esu šāvis pats, lai būtu pārliecināts, un vispār. Nav man agresīvs noskaņojums, tikko saēdos gaļu, lai būtu agresīvāks.
Nav arī Ozolnieku pusmaratons, kas notiek parīt, kad man karatē un izrādās arī skriešana.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba