Pirmkārt, paldies visiem maniem lasītājiem, kas seko līdzi manam blogam un atstāj siltus komentārus, tas ir ļoti patīkami. Otrkārt, ņemot vērā kopējo interesi un atbildot uz dažu lasītāju jautājumiem, es rakstu šo ( follow me... )
Nu jau sešas dienas kā es esmu uz skaistā Norwegian Dawn klāja. Maršruts mums nepārspējams – katru dienu cita sala. Mēs jau pabijām uz Tortolas un St. Martina, šobrīd esam uz Antigua salas, rīt būsim Barbadosā, parīt uz St. Kitts... Pagaidām man bija pavisam nedaudz brīvā laika, bet es paspēju aiziet iepirkties St. Martin salā un aiziet uz pludmali šorīt. Lasīju milzu gliemežvākus, nopirku inčīgus flip flopus un platmali un rakstīju šo ierakstu pludmales bārā. Vēl es saskandināju kokosriekstu piena kokteiļus ar saviem jaunajiem kolēģiem par godu Latvijas dzimšanas dienai :) Kas attiecās uz darbu, darba ir ļoti daudz. Es vēl neesmu pilnīgi pārņēmusi visus pienākumus, bet man vēl ir tam laiks. Paralēli darbam man jāapmeklē visādi treningi: orientēšanās, drošība utt. Jūtos kā skolā – mūs apsēdina klasē, nolasa lekciju, parāda video un beigās eksāmens. Ar kolēģiem man kā vienmēr paveicās: mūsu ofisā ir ap 15 cilvēku no visām pasaules malām. Kā jau viesu servisa speciālistiem pienākas, viņi visi jauki, komunikabli un vienmēr gatavi palīdzēt :) Tā kā mans fotoaparāts pazuda kaut kur reisā starp Ņujorku un Miami, man nāksies nopirkt jaunu, kad nākamreiz būšu St. Martins salā, jo tur ir vislabākais šopings. Pagaidām man ir tikai pāris bildes no kolēģu iphone ;)
Nedēļa Parīzē paskrēja tik ātri, ka es nepaspēju ne attapties! Ko lai saka, bija vairāk nekā kolosāli. Un uzreiz saku: nē, es neesmu to tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka Parīze ir romantiskākā vieta zemes virsū. Tomēr skaistums, elegance un iedvesma Parīzē mājo uz katra stūra. Tā ir pilsēta, kur uz katra soļa valda estētiska bauda. Es dievinu tos logus līdz pašai grīdai, trīsstūra mājas un Parīzes jumtus! Nemaz nerunājot par impresionismu D'Orsē muzejā, brokastīm mazajās franču kafejnīcās, galeriju La Fayette, Monmartras mākslas veikaliņiem un daudzām citām lietām. Par fizisku atpūtu to īsti nosaukt nevaru, jo sēdēt vienā vietā mums nenācās - gribējās apmeklēt jau iemīļotās un vēl neredzētās vietas. Toties garīgi es uzlādējos uz visiem 100 %! Tā kā dzīvojām centrā, mēs staigājām praktiski visur kājām. Ar laiku mums arī ļoti paveicās - Parīzē tagad skaists un silts rudens. Vēl mēs bijām vienā pasakaini skaistā parkā netālu no mūsu dzīvesvietas. Tur mēs sarīkojām pikniku pie ezera un uztaisījām skaistākās bildes.
Savukārt šodien es atvados no Eiropas uz kādu laiku. Jau rīt (! ārprāts) es lidoju virzienā Riga-Berlin-Ņujorka-Miami. Vairāk nekā 15 stundas jālido kopumā. Kā jau es teicu iepriekš, es kādu laiku tagad padzīvošu ASV. Strādāšu ceļojumu aģentūrā par viesu servisa speciālisti. Grūts darbs, jāstrādā vismaz 10 stundas katru dienu un visu laiku jāceļo. Bet tā kā ceļošana manās acīs ir vairāk bonuss, nekā nepatīkama neērtība, manuprāt man patiks. Kā saka: dzīvosim - redzēsim. Domāju, ka iegriezīšos arī šeit pastāstīt kā man tur iet ))
Gribēju uzrakstīt te garu un jēgpilnu ierakstu par attiecībām no attāluma. Par to, ar kādu skepsi es vienmēr uz tām raudzījos no malas. Kā es nekad tām neticēju un neticu joprojām. Par to kā tas notika ar mani. Par manu laimi divtūkstoš km attālumā. Gribējās tā smuki, uz vienas elpas vilciena uzrakstīt to visu šeit, bet es nevarēju atrast īstos vārdus. Visu laiku bija tāda sajūta it kā atbilstošie vārdi vēl neeksistē, nu nav izgudroti vēl. Laikam es vienkārši vairs neprotu runāt par jūtām...
Es gribēju pastāstīt par cilvēku, kurš ir tik īpašs, ka gribās raudāt. Par īsiem laimes mirkļiem, kuri pilnīgi sāp. Par beigām pašā sākumā. Par naivu cerību, kuras vairs nav. Par manu izvēli, par dzīves līkločiem...
Tā visa vietā es labāk atkārtošu īsu un vispārzināmu dzīves gudrību. Un tā skan šādi: „Galvenais ir sekot savai sirdsbalsij. Vienmēr un visur. Punkts”. Šī bija grūtākā izvēle manā dzīve. Es izvēlējos sekot sapnim.
Atlikusi pēdēja vasaras diena. Šī vasara bija kā viena liela uzgaidāmā telpa. Un es tajā gaidīju, gaidīju un gaidīju... Nebija absolūti nekādas noteiktības, nekā konkrēta un nekā stabila. Ne darbos, ne galvā, ne attiecībās ar pasauli. Sēžot un gaidot prātā nāk visas tās lietas, kuras ikdienas steigā kaut kur pazūd.
Laime tas ir vienkārši. Nē, nopietni. Mēs mēdzam visu sarežģīt, mūžīgi meklēt kaut ko abstraktu - to, kā mums it kā trūkts pilnai laimei. Taču ja mēs paskatītos uz savām dzīvēm no malas, esmu pārliecināta, ka daudziem no mums jau tā viss ir pietiekami labi. Tikai mēs to neredzam. Vai redzam, bet nenovērtējam. Banāla doma, kuru visi zina. Un es arī it kā vienmēr zināju, taču tā pa īstam paskatījos uz visu no malas tikai nesen. Jā, man arī gadās slikts noskaņojums, nedarās darbi, beidzas nauda vai pazūd telefons. Bet es taču zinu, ka patiesībā viss ir labi. Jo ir nozīmīgas lietas un ir pārējās. Un tikai tad, kad sāc skaidri redzēt kura ir kura, viss pēkšņi kļūst vienkārši. Laime nav mērķis. Tas ir stāvoklis, kurā daudz vieglāk sasniegt savus mērķus. Gaidīšanas periods ir beidzies.
Mums nav žēl, ka šī vasara tik neatgriezeniski aiziet. Atmiņas paliek.
Rudens nāk ar pārmaiņām. Un šoreiz tās ir vēl nopietnākas kā parasti.
Man viss izdosies.
Pēdējās dienās visu laiku man ir ciemiņi. Piektdien bija atbraukuši četri draugi no Spānijas. Pavadīju divas superīgas dienas, rādot viņiem Rīgu un manas iecienītākās vietiņas. Super apmierināti viņi aizbrauca tālāk uz Viļņu. Uzdāvināja man lielu skaistu grāmatu par Vecrīgu un visādus foršus suvenīrus no Barselonas. Tā kā viņi atbalsta dažādas komandas, tagad man ir veselas divas šalles ar spāņu futbola komandu simboliku %)
Vakar gatavoju taizemiešu vakariņas priekš M, kura tikko atlidoja no Amsterdamas. Atveda man končiņas :) Foršs sanāca vakars - taizemiešu nūdeles asā saldā mērcē ar tīģergarnelēm, baltvīns un končiņas ar marihuānu desertā %)
Tagad uzcepu auzu cepumiņus ar šokolādi un gaidu bijušo kolēģi ciemos. Vot tā man iet. Kā jums iet? :)
Kā tas nākas, ka manā dzīvē vistuvākie cilvēki vienmēr ir vistālākie?
Rīt būs pagājis mēnesis kopš viņa vairs nav. Es joprojām nevaru pie tā pierast. Ir lietas, kuras ienāk prātā automātiski, tikai tāpēc, ka tās pārāk ilgi tur ir bijušas. Es joprojām lēni atvēru lietussargu, lai viņu nenobiedētu. Es joprojām uzmanīgi sūcu putekļus zem virtuves krēsla, lai neizlietu viņa trauciņu ar ūdeni. Desmitos vakarā man joprojām gribās izvest viņu ārā. Man viņa tā pietrūkst.
Un atkal es staroju, un atkal viss ir baigi labi. Liekas dzīve kārtējo reizi ir izdevusies. Gribētos jau ticēt, ka tagad viss pilnīgi viss būs savādāk. Kā punktiņš uz "i" uzrakstīju iesniegumu un aizgāju no darba. No vienas puses ir grūti šķirties no kaut kā tik pierasta, no vietas, kur jūties kā mājās. Man pietrūks šīs vietas, bet visvairāk man pietrūks cilvēku, ar kuriem man ir bijusi tā laime strādāt visu šo gadu un septiņus mēnešus. Tur es iepazinos ar meiteni, kas tagad ir mana uzticības persona un vienkārši laba draudzene. Šī draudzība, iegūtā pieredze un kaudze foršu atmiņu - to visu es paņemšu līdzi. Agri vai vēlu vienmēr pienāk laiks, kad jāvirzās tālāk. Pēdējos mēnešos es to īpaši asi sajutu - dzīvē prasījās pārmaiņas. Ne tikai attiecībā uz profesiju, bet arī citām lietām... Es nezinu vēl 100% kas un kā notiks tālāk, bet šobrīd es jūtos lieliski, baudu savu "medusmēnesi" un kaļu visādus plānus tālai un ne tik tālai nākotnei ;)
Nerādījos te kādu laiku, bet šorīt sapratu, ka esmu noilgojusies. Gribās uzrakstīt kā man iet, bet tagad tik nenormāli daudz kas notiek, ka šis ieraksts būtu bezgalīgs. Es visai bieži pārmetu sev neizlēmību un šaubas, bet tai pat laikā es mēdzu rīkoties tik spontāni un ar pilnīgu pārliecību sekundes laikā pieņemt svarīgus un "visudzīvimainošus" lēmumus. Es vēl līdz galam pati nezinu kas un kā, bet iespējams gaidāmas ļoti lielas pārmaiņas. Pozitīvas pārmaiņas protams, tikai pozitīvas.
Tikmēr man ir kārtējais mini atvaļinājums darbā un es jau parīt lidoju uz Zviedriju. Es jau pagājušajā gadā biju Stokholmā, bet tikai uz vīkendu un sev par kaunu vienīgās vietas, kuras es paspēju kārtīgi iepazīt bija klubi un "lonži". Šoreiz man būs veselas četras dienas, tāpēc ceru apskatīt pilsētu pamatīgi. No tiem, kuri tur jau bijuši gribētu saņemt ieteikumus ar interesantām un foršām vietām, kuras noteikti vērts apmeklēt. Man nevajag ceļvežu citātus par arhitektūras pieminekļiem un muzejiem - to visu es atradīšu pati. Es būtu pateicīga par informāciju par visādiem stilīgiem veikaliņiem, garšīgām kafejnīcām utt.
Ar dienas novēlošanos, bet es apsveicu visus ar jauno 2011. gadu! Lai notiek tikai balts un pūkains. Rezumējot iepriekšējo gadu, secināju, ka viss, ko es gribēju piepildījās. Trakulību bija dubultā un, ak, dievs jautrības un piedzīvojumu 2010 bija afigenna daudz! Taču man ir nopietnas aizdomas, ka šis nākamais gads būs vēl labāks par iepriekšējo! Lai arī jums viss VISS iecerētais piepildās!
Man ne īpaši patīk kalt plānus nākotnei, bet ir šis tas, ko es novēlu sev jaunajā gadā. Piemēram,
- ceļot pēc iespējas vairāk, gribu aizbraukt uz Spāniju, Itāliju, Zviedriju, obligāti atkal uz Londonu un vēl daudz kur;
- zīmēt gleznas ar pasteļu krītiņiem;
- sākt regulāri iet uz Salsu;
- mācīties no kļūdām;
- izpaust savu kreativitāti;
- viegli iesaistīties avantūrās un nekad neko nenožēlot, jo katra mūsu izvēle veido to, kas mēs esam.
Un kas būtu jūsu plānos uz nākamo gadu? :)
Mini atskaite par manu mini atvaļinājumu:
- korporatīvs apmeklēts (un ne bez piedzīvojumiem!);
- filmas noskatītas;
- pilsēta un veikali izstaigāti;
- visas dāvanas nopirktas;
- piparkūkas neizceptas;
- Bet pats galvenais - meitenes satiktas!
Ceturtdienas rītā, ievērojot tradīcijas, mēs satikāmies pie brokastīm. Brokastis pakāpeniski pārgāja pusdienās līdz pat plkst. 15:00 :)( follow me... )
Cīnos ar savu ieradumu visu pārdomāt un analizēt. Kā būs tā būs. Ko jūtu, to arī daru. Bez nekādiem "vai tā būtu pareizi?" "kā tas tiks uztverts?" "kur tas novedīs?" un tam līdzīgiem analizējošiem jautājumiem, ar kuriem es sadzīvoju lielāko daļu savas dzīves. Pārstāt taču vienreiz apsvērt visu ko es daru vai nedaru. Šādi dzīvot man sanāk daudz labāk. Nopietni, daudz labāk.
Brazīlija, drīz tu saņemsi ļoti īpašu un personīgu sveicienu no Latvijas...
- Es biju uz aklo randiņu tikai vienreiz dzīvē. Tagad to atceros ar smaidu, jo tas bija tik muļķīgi.
- Man nav nekādas telpiskas izjūtas, es nevaru atšķirt labo no kreisās, ja runa ir par norādījumiem. Diez vai es jebkad nokārtošu tiesības.
- Es neatstāju neaizskartu nevienu sudoku vai krustvārdu mīklu, kas man gadās ceļā.
- Puzzle likšana un krāsojamo grāmatu krāsošana ir mans veids kā relaksēt smadzenes, kad esmu tā nogurusi, ka pat nespēju uztvert filmu.
- Kopš bērnības mani bieži pārņem bailes, ka grīda ielūzīs vai griesti nobruks. Un vispār man ir bagāta iztēle...
- 75C
- Es neskatos TV, viss, kas mani tur interesē ir reklāmas vācu kanālos, bet tās diemžēl rāda pārāk īsu brīdi.
- Man ir bijis sekss ar sievieti un es nebūt neesmu vīlusies.
- Es nevaru aizmigt pilnīgā klusumā un pilnīgā tumsā.
- Desmito varat pajautāt man kaut ko paši.
Lai kā man negribētos to atzīt - nepastāvība ir mana stihija. Es nezinu kas notika un vēl mazāk es zinu kas notiks tālāk. Kādreiz es zināju ko tieši es vēlos, es zināju kā ir jābūt. Vairs ne. Es zinu tikai to, ka vairs nedrīkst pieķerties. Pie sajūtām, pie cilvēkiem, pie vietām.
Ir lietas, kuras nevar paredzēt. Tās vienkārši notiek. Pat ja tas ir pēdējais, ko tu no sevis gaidīji.
run run run away,
lost lost lost my mind...
Perfect by nature, icons of self-indulgence
Just what we all need
More lies about a world
That never was and never will be
You don't know how you betrayed me
And somehow you've got everybody fooled.