Pirmkārt, paldies visiem maniem lasītājiem, kas seko līdzi manam blogam un atstāj siltus komentārus, tas ir ļoti patīkami. Otrkārt, ņemot vērā kopējo interesi un atbildot uz dažu lasītāju jautājumiem, es rakstu šo

Kā jau visi zina mana dzīve pēdēja gada laikā ir ļoti mainījusies. Es aizgāju no darba, kur strādāju gandrīz 2 gadus. Aizgāju dažādu iemeslu dēļ: nebija izaugsmes iespēju, palika garlaicīgi, gribējās izaicinājumu utt. Avantūriste pēc dabas, es vienmēr izmantoju katru iespēju paceļot apkārt. Sajūtas, kas rodas ceļojot ir manas narkotikas, manas esamības absolūts nosacījums. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos ceļošanu kā dzīvesveidu un profesiju.

Par laimi vai nožēlu, tā nu sanāca, ka noteiktā dzīves posmā mani vairs nekas šeit neturēja. Gribējās aizbraukt tālu-tālu un dzīvot pilnīgi citu dzīvi. Kaut kad nesen es izlasīju mazu citātu par drosmi. Tāda vienkārša atklāsme, kura palika atmiņā un palīdzēja atgūt drosmi šaubu brīžos. Citāts oriģinālā skan šādi: „Courage is the power to let go the familiar.”

Piesakoties darbā uz kuģa, man nebija ne mazākas jausmas kā tas ir. Bet man pietika ar apziņu, ka priekšā ir pasakaini skaisti galamērķi un iespēja izveidot karjeru lielā starptautiskā kompānijā – tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

Jāsaka dzīve uz kuģa nav tik viegla kā var likties. Sākumā liekas, ka īsta dzīve palika kaut kur tur krastā. Liekas, ka šī ir tikai pagaidu stadija, tikai darbs. Daudziem „Shiplife” nozīmē „neīsts”, „laicīgs”. It kā tas viss neskaitās. Viena mana kolēģe apraksta to aptuveni šādi: domās es ieslēdzu pogu „on hold” un kad atgriezīšos, tad izslēgšu un dzīvošu tālāk. Protams, ja mājās paliek bērni un ģimenes dzīve, tad viss pārējais paliek otrajā plānā. Bet es priekš sevis skaidri apzinos, ka mana dzīve, pie kādas es biju pieradusi, nu ir beigusies. Mājas vairs nav mājas, bet vieta, kur es pavadu savu 20 dienu atvaļinājumu. Ceļošana tagad ir mans dzīvesveids. Un tagad es ļoti labi apzinos, ka pilnīgi viss šādā dzīvē ir īslaicīgs. Draugi, kolēģi, attiecības – viss beigsies konkrētā datumā, kad beigsies viens līgums un sāksies cits. Nevar nekam pieķerties, jo beigās var sāpēt.

Pārlasot savus vecos ierakstus, mani pārsteidz tas, ka relatīvi nesen es tik ļoti tiecos pēc stabilitātes dzīve. Gribējās stabilu darbu ar stabiliem ienākumiem, nopietnas attiecības, pat ģimenes dzīvi. Gribējās atrast ideālu vietu dzīvošanai un iekārtoties tur uzpalikšanu. Īsi sakot, gribējās dzīvot katru dienu ar drošības sajūtu par rītdienu. Iespējams es palaidu garām to momentu, kad mana dzīves uztvere pilnībā mainījās... Jo šobrīd mani pilnīgi apmierina neskaidra nākotnes perspektīva un nepārtraukta klejošana no vienas vietas uz otru. Iemainīju visu pret “neko”. Un šis “nekas” absolūti ir tā vērts.