Nezinu ko īsti tas nozīmē - to, ka man viņš vienkārši neinteresē tik daudz lai es pūlētos, vai arī es esmu beidzot izaugusi līdz tai stadijai, kur necenšos pārlekt sev pāri, un censties būt par to, kas neesmu? Kopš pirmās dienas, kad sākām tikties, es saku visu ko domāju, necenšos slēpt savas sliktās īpašības. Neteikšu, ka es staigāju apkārt nolaidusies - man ir svarīgi izskatīties labi, bet es krietni atslābstu kosmētikas ziņā (šodien braucam jūru skatīties, un man vispār nav nekādas kosmētikas uz sejas), ģērbjos kā man ir ērti, pat ja neizskatos necik sievišķīgi, velku kedas un sporta džemperus. Arī draudzene teica, ka no visa ko stāstu, izklausās neticami, cik viegli un nepiespiesti es attiecos pret visu, vairs neiespringstu ko un kā darīt. Ja man pēc kārtīgām pusdienām uzpūšas vēders kā grūtniecei, es necenšos to noslēpt, es tikai pasmejos, ka jā, man ir tāda problēma laiku pa laikam, un pusdienas bija ļoti labas, paldies! Man galvā ir vienkārši viena liela doma, ka ja viņam kas nepatīk, vai viņš nevar pieņemt lietas tādas kā tās ir, tad viņš var iet trīs mājas tālāk.
