Gribēju uzrakstīt te garu un jēgpilnu ierakstu par attiecībām no attāluma. Par to, ar kādu skepsi es vienmēr uz tām raudzījos no malas. Kā es nekad tām neticēju un neticu joprojām. Par to kā tas notika ar mani. Par manu laimi divtūkstoš km attālumā. Gribējās tā smuki, uz vienas elpas vilciena uzrakstīt to visu šeit, bet es nevarēju atrast īstos vārdus. Visu laiku bija tāda sajūta it kā atbilstošie vārdi vēl neeksistē, nu nav izgudroti vēl. Laikam es vienkārši vairs neprotu runāt par jūtām...

Es gribēju pastāstīt par cilvēku, kurš ir tik īpašs, ka gribās raudāt. Par īsiem laimes mirkļiem, kuri pilnīgi sāp. Par beigām pašā sākumā. Par naivu cerību, kuras vairs nav. Par manu izvēli, par dzīves līkločiem...

Tā visa vietā es labāk atkārtošu īsu un vispārzināmu dzīves gudrību. Un tā skan šādi: „Galvenais ir sekot savai sirdsbalsij. Vienmēr un visur. Punkts”. Šī bija grūtākā izvēle manā dzīve. Es izvēlējos sekot sapnim.

Es zinu, ka es šito nožēlošu. Un es pat ceru, ka tā būs. Ptātiņ, nāc mājās...

Katram ir savas bailes. Mēs visi tā vai citādi jūtam bailes un nedrošību. Bailes, ka kāds atklās, ka tu neesi tāds kā visi domā. Bailes, ka tu nekad nebūsi tik labs kā tas, kuram tu gribētu līdzināties. Mēs bieži apbrīnojam cilvēkus, kuri ir veiksmīgi, kuriem ir tāds dzīvesveids vai tāds raksturs, kādu mēs gribētu. Bet patiesība ir tāda, ka šie "veiksmīgie" cilvēki ir tādi paši kā mēs. Viņiem arī ir bail. Bail riskēt ar lieliem kapitāliem, uzņemties atbildību par saviem darbiniekiem, sākts jaunu biznesu vai atklāti rakstīt par privātām lietām... Vienkārši viņi prot tikt tam pāri un rīkoties.

Man bieži saka, ka esmu neparasta, ka es iedvesmoju un motivēju. Tas ir dīvaini, jo es nekad neesmu uzskatījusi sevi par šādu cilvēku. Man arī ir savas bailes.   

• Man ir bail, ka visu šo laiku man ir vienkārši veicies, ka es pati neko neesmu panākusi.
• Man ir bail, ka es pievilšu cilvēkus, kas uz mani paļaujas.
• Man ir bail, ka es varētu atkal un atkal pieļaut tās pašas kļūdas.
• Man ir bail, ka man nebūs neviena pie kā skriet, kad man vajadzēs kādu.
• Man ir bail rakstīt personīgas lietas blogā, jo es varu tikt pārprasta.
• Man ir bail palaist garām iespējas. Nemācēt sasktatīt zīmes.
• Man ir bail, ka ar apņēmību vien nepietiek. Ja nu es vienkārši neesmu gana gudra?
• Man ir bail, ka man nepietiks izlēmīguma, laika, naudas vai kā cita, kas nepieciešams, lai dzīvotu tādu dzīvi, kādu es gribu dzīvot.

Laikam šīs ir manas lielākās biales. Kādam ir drosme dalīties ar bailēm?

Zini, man neko no tevis nevajag. Man pietiek jau ar to, ka tu vienkārši esi. Tu neapzināti piepildi manu dzīvi ar gaišumu. Tu mani iedvesmo. Es ticu veiksmei un saviem spēkiem, kad esmu ar tevi. Manas jaukākās domas ir par tevi. Man patīk tavu zilo acu neparastais skatiens un tavs dzīvespriecīgais smaids. Reizēm man ir bail, ka es nekad vairs tevi neredzēšu. Reizēm man gribās raudāt par, ka tu neesi un nekad nebūsi man blakus. Bet, tad es ieraugu tevi un es saprotu, ka tu man esi. Tu man vienmēr būsi. Pat ja tikai šādi. Esmu laimīga, ja zinu, ka tev viss ir labi, ja man ir iespēja šad tad tevi redzēt. Tici man, tas jau ir ļoti daudz.

Es nezinu vai tā ir mīlestība, bet tai ir skaisti balti  ( spārni. )

Pat nezinu kādiem vārdiem lai aprakstu to, kas notika.  Man nav tādu vārdu. Nav pat emociju. Šoka stāvoklis. Tādi likteņa pavērsieni mēdz būt filmās. Tikai ne manā dzīvē, lūdzu.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

It took me 13 years to let it go.

This is not happening...

Nesaprotu kas ar mani vispār notiek. Pareizāk būtu teikt - es nojaušu kas, bet kā tā? 

--------------------------------------------------------------------------------------

Doing wrong things never felt so good.  

Jums nekad nav bijis tā, ka laiku pa laikam paliek grūti elpot? Tas ir burtiski ievikt gaisu plaušās. Sajūtas tādas it kā man nav ko elpot, it kā es gribētu dziļi ievilk gaisu, bet man nesanāk. Tā ir kopš janvāra beigām. Tas periodiski atkārtojas ar dažādu "elpošanas grūtības pakāpi". Parasti tas sākas, kad esmu ārā. Tad turpinās kādu laiku līdz pāriet. Vienreiz, kad tā notika, es nevarēju aizmigt, jo man bija bail nosmakt. Kamēr tiek noskaidrots patiess iemesls, es cenšos sevi pārliecināt, ka tas vairs neatkārtosies. Bet tas atkārtojas. Pat tagad, rakstot šo ierakstu, man ir grūti elpot.