![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Atlikusi pēdēja vasaras diena. Šī vasara bija kā viena liela uzgaidāmā telpa. Un es tajā gaidīju, gaidīju un gaidīju... Nebija absolūti nekādas noteiktības, nekā konkrēta un nekā stabila. Ne darbos, ne galvā, ne attiecībās ar pasauli. Sēžot un gaidot prātā nāk visas tās lietas, kuras ikdienas steigā kaut kur pazūd.
Laime tas ir vienkārši. Nē, nopietni. Mēs mēdzam visu sarežģīt, mūžīgi meklēt kaut ko abstraktu - to, kā mums it kā trūkts pilnai laimei. Taču ja mēs paskatītos uz savām dzīvēm no malas, esmu pārliecināta, ka daudziem no mums jau tā viss ir pietiekami labi. Tikai mēs to neredzam. Vai redzam, bet nenovērtējam. Banāla doma, kuru visi zina. Un es arī it kā vienmēr zināju, taču tā pa īstam paskatījos uz visu no malas tikai nesen. Jā, man arī gadās slikts noskaņojums, nedarās darbi, beidzas nauda vai pazūd telefons. Bet es taču zinu, ka patiesībā viss ir labi. Jo ir nozīmīgas lietas un ir pārējās. Un tikai tad, kad sāc skaidri redzēt kura ir kura, viss pēkšņi kļūst vienkārši. Laime nav mērķis. Tas ir stāvoklis, kurā daudz vieglāk sasniegt savus mērķus. Gaidīšanas periods ir beidzies.