Vientulība. Viena no maucīgākajam lietām nebūšanā kādā scēnā, mūvmentā, žanrā, nolāpītā stilā, apdauzītā hipsteru-adītāju-amatieru-pulciņā vai vienkārši abrocīgo metēju kompānijā ir tā, ka nakts vidū, nekurienē &  tev reāli pietrūkst cilvēki ar kuriem parunāt par lietām. Kas tevi sapratīs, kad esi piedzēries & arī kad neesi. Kuri ir kaut kur Francijā vai arī nav. Vai arī nav vispār. Ar kuriem parunāt, kāpēc Shellac tā spridzina, kāpēc „Ezītis Miglā” ir labākā cilvēku radītā multipilācijas filma jebkad, kāpēc GSY!BE mūzika nenāk no šitenās pasaules, kāpēc El Topo ir par dzīves & nāves jēgu, kāpēc zvaigznes ir tik labas, mierinošas, jo klusē & nepiepišas par random lietām, kāpēc tu pusnaktī izraudot izbļauj dziesmu par cilvēku, kuru pielūdz, bet agrāk ienīdi, par to, kāpēc visu bērnu dvēseles nonāk paradīzes izplatījumā blakus Centrālajai Saulei ar speis-elektronu eskalatoru, par to, ka rītdiena acīmredzot būs grūta, bet tieši tagad vieglums cilā visus tos pasaules bāreņus kā mazas 5 kг hanteles, par to, kāpēc tieši sudraba stari & kāpēc jums vienam uz otru plūst zilās gaismas enerģijas, par to, kāpēc vakara krēslas miglās pazūd pat dzīves smagumi, kuros asaras pildīja dzelmei nolemtās laivas.

Gribēju piemetināt apmēram savai zināšanai, ka man tas proto-rudeņa laiks jau ir mazliet apnicis & manispēc var tīties prom no kurienes nācis.

It kā galīgi ne mana daļa, tomēr... iedomājos, ka vairumu mūsdienu LV populārāko personvārdu ir pelnījuši nest tika sisīši (skuķpuikas) vai leļļu namiņu meitenes. Visi šie Danieli, Ričardi, (Kristeri)*, Pauli, Filipi, Anastasijas, Evelīnas, Karolīnas, Kristiani, Samantas, Donāti, Ralfi, Sandiji, Barbaras. It kā briesmīgs konservatīvisms, bet zemapziņa vienalga dod Morzes signālus, ka vairumu ar šādiem vārdiem gaida metroseksuāļu ikdiena & japiju identitātes problēmas nākotnē.

Gluži kā dzīvojot kādā vietā, pienākas (vai vismaz iederas) spēlēt mūziku vai radīt cita veida lietas, kas visdabiskāk atbilst šim pasaules pleķim. Tā arī šim reģionam atbilstoši personvārdi, manuprāt, rada & nes vislielāko, tīrāko & spēcīgāko savas zemes enerģētiku. Nosaucot sīko par Mareku vai Stefāniju, manuprāt, jau a apriori var sagaidīt, ka, sasniedzot zināmu vecumu, šī jaunā cilvēka karstākās intereses būs amerikāņu slapjie sapņi, hameleonu rotaļas & piedalīšanās O-kartes akadēmijā.

1.Paspēlētāji – tie ir tie džeki & meičas, kas pa lielam atnāk pasēdēt ar ģitāru/pie bungām/taustiņiem, lai iedzertu alu vai hektoru ar pepsi. Vislabprātāk šamie spēlē frošiņu zaļumballes repertuāru; viņiem patīk arī dziedāt, ar īpaši lielu atdevi, kad sasniegta vajadzīgā kondīcija & vestibulārais aparāts galīgi aizvedis uz lunaparku. Ja spēlēšana kļūst nestilīga vai pārāk nopietna, viņi noliek ģitāru, lai tā netraucētu meistarīgi dzerot alu iz-žestiklulēt svarīgas sarunas. Vēl daļa ir korporatīvie zvēriņi, kas pēc garas darbadienas stikla krātiņā, piemēram, IT aizgaldā uz mūždien ieziepēta krēsla, atnāk izdauzīt, izspēlēt & izkliegt labumus & nelabumos prom no savām oderētām japiju frakiņām. Vēl arī tādi, kuriem, kā teiktu senie latvieši, varonīgi pie dirsas par visu. It īpaši gadījumos, kad notiek kāds radošais process vai virzība projām no neritmiskas pagraba santehnikas brigādes šāda vai tāda muzikālā kolektīva ietvaros.

2.Spēlētāji – šiem vismaz spēlēšanas laikā spēlēt ir svarīgi. „Ja pīpo, ta pīpo; ja močī ta močī!” kā viņi mēdz teikt. Galīgi nav tā, ka mūzika viņiem būtu mazsvarīga, bet dienas ceļos no fona skaņu celiņa uz lieveņa tā iznāk stipri epizodiski.

Galvenā motivācija spēlēt ansamblī, piedalīties končos/tūrēs/pasākumos ir arī $, seksi, drogas & rokenroli, bet prevalējošais tomēr ir komonikatīvais aspekts, kā viņi mēdz uzsvērt pēc glāzes vai ”nu tak forši ar jums džekiem pabūt & uzkapāt augšā kādu gabalu” pēc vairākām. Vispār viņiem visa tā mūzikas ideja diezgan per, bet vēl vairāk pēc mēģa vai konča ar patosu nokūpināt kādu strēķi zāles. Small-talku mēdz iesākt ar vārdiem "mēs/mums māksleniekiem...".

3.Mūziķi – no šiem daļa ir glābjami & daļa ir pilnīgi neglābjami melomāni. Mūzikā viņiem svarīgākais ir cēli radošais aspekts & aurālā izaugsme. Var sadzīvot ar otrajiem, bet ar pirmajiem bieži ir suņu dienas & nukleāra konflikta draudi. Mēdz taisīt sazvērsestības teoriju/paranojas gājienus, jo uzskata, ka visi muzikanti var ko nebūt radošu izdomāt, bet to nedara speciāli. Šie ir arī no tādiem, kam mēdz uznākt radošās krīzes & sanāk aizmaldīties depresiju katakombās. Un šiem reizumis gadās uzkrist (apkārtējiem) ar mūziku, ko paši sacepuši vai vienkārši nezināmas random blices plati, par kuru tiem ļoti stāv & krīt no 5. stāva.

Sakarā ar apziņu transformējošām vielām uz viņiem diezgan attiecināms šis teiciens: Taking Drugs to Make Music to Take Drugs.