Daudz-maz objektīva jau ir tikai katram sava personīgā, šīs konkrētās (ķermeniskās) dzīves realitāte. Tiklīdz tu mēģini salikt no drumslām Lielo Spoguli, tad tas vienmēr sanāks šķībs & nepilnīgs. Bieži rodas sajūta, ka tu saproti – nojautas, intuīcijas līmenī – arī to citu dzīves realitāti, citu Mazo Spoguli. Empātija palīdz, līdzīgas frekvences palīdz, sava Ego noklusināšana palīdz. Bet līdz brīdim, kad atklāj otra/apkārtējo realitāti projicējot tomēr savā Mazajā Spogulī. Nekāds noslēpums, bet Mazais Spogulis (Ego) katram ir svarīgākais. Un morāles šeit nav.

Tā arī rakstnieka darbi ir stāsts par kādu radītu/radušos realitāti. Un arī skaņdarbi ir emociju stāsts par kādu sajūtu/pārdzīvojumu realitāti.

Laikam vēlējos pateikt, vecum veco patiesību – dalot kopēju pasauli, savu olekti mēs varam pielikt tikai sev, dzīves kamolu tinam katrs savu, asaras izspridzinām katrs savas, katram savādāk iekšā dreb smiekli; pilnīga izpratne par kāda cita Stāstu nav & nebūs.

Gonzo Notes Nr.46 (Io. IO.1o)

Nu labi, bet tikai par godu datumam. Vakardienas noskaņu divos izvērstos vārdos varētu raksturot kā „sentimentālu apokalipsi” (gr. Apokalypsis – atklāsme). Pirms mēģa vakardien ar sabiedrisko izbraukāju pus Vidzemes āres, atkal ar atklāsmi(1), ka Latvijas daba tomēr ir nenormāli skaista, it īpaši rudeņos. Spēlēšanās laikā vakarā nāca atklāsme(2), ka man diezgan pieķer drebināt bungas.

Vakara beigu daļu nācās pavadīt visai savādā kompānijā. Sanāca neliela atklāsme(3) par visai hektorizētu© džeku, kas uzvedās kā līdz-galam-uzgriezts-un-stūlbs-radiō (Nobody: My name is Exaybachay. He Who Talks Loud, Saying Nothing).

Tātad tālāk, pilsētā V. jau ap pusnakts stundām. Iemesli man joprojām nav skaidri, bet mēs aizkūlāmies (labāku vārdu nevaru atrast) uz Negativus WC pasākumu Nepabeigtajā-Perestroikā (Unfinished Sky-scraper). Tumsa, migla, aukstums, industriāla arhitektūra, industriāls interjers, industriāla mūzika, industriāla estētika & morāle, industriālas skumjas, cilvēki, kas sildās pie saļarkas mucām, riebums & vispārējs reibums atsauca atmiņā priekšstatu par arhetipisku elles priekškambari (atklāsme(4))). Pati sērīgākā laikam iznāca Atklāsme (5), ka šādi cilvēki jau nu pavisam noteikti Latviju neizglābs. Īsāk sakot, pasākums par 105% attaisnoja savu nosaukumu.

Vienuviet tik daudz latviešu urlas es diezin vai biju redzējis. Vidēji, varbūt pat salīdzinoši sakarīgi turienes apmeklētāji bija šādi: neliela grupiņa cilvēku ar skumjām sejām, vienam pie sāna beisbola vāle, otram kastete vienā ķepā & ģipsis otrā. Uzsākām sarunu par šīs vietas nolemtību, austrumu cīņām, kopēju paziņu loku. Šie cilvēki izstāstīja, ka atbraukuši tieši šeit satikties ar viņu riteņu zagli. Šamais esot tapis zināms, tāpēc apsolījis braucamos atdot (taisni tā - pilnīgā nekurienē, nakts vidū). Tobrīd, ap 1iem naktī arī viņiem acīmredzot nāca „atklāsme”, ka čalis būs bijis no piešņācējiem.

---

Rītdien pēc idejas ir samērā nopietna tikšanās, samērā nopietnā krogā-restorānā; tomēr lieta, kas visu padara mazliet abstraktu – ar cilvēku, kurš iespējams nemaz neeksistē.

P.S. Sakiet vien, ja ir par daudz italiku.

1)      Kāds no varoņiem uzstājīgi daudz pīpē. Pilnīgi ar tādu nolemtības pilnu regularitāti.

2)      Darbība notiek NYC, Lielajā Ābolā, manis-pēc Ņūjorkā, vai arī tās klātbūtne ir citādi jūtama.

3)      Viņa rakstītais tomēr ir & paliek daudzmaz lietošanas pamācība dzīvei visām šajā apdauzītajā pasaulē mītošajām vecajām dvēselēm; bet it īpaši tām, kuras nesen visai nesekmīgi iepērušās uz palikšanu nolāpītajā, bet reizē tik fascinējošajā vietā & laikā, ko sauc arī par mūsdienu rietumu kultūru.