NEBAIDIES

Ūdens celšanos P. pamanīja drīz pēc uzkāpšanas uz tilta.

Kad viņš uzskrēja pa aprūsējušajām metāla trepēm, upes krasti vēl bija gandrīz kaili. Pat vakara mijkrēslī viegli varēja saredzēt visus pakāpienus līdz pat ūdenim. Savulaik viņš bieži tur bija sēdējis un skatījies uz rūpnīcu siluetiem otrpus upei, mēģinot iztēloties, kā īsti tur izskatās. Un nu tie viņu gaidīja.

Aiz muguras ierūcās motorlaiva. P. pagrieza galvu un redzēja, kā tā aiztraucas viņam garām, atstājot aiz sevis tikai baltu ūdens vērpeti draudīgi melnajā ūdenī. Viņš ar acīm tai izsekoja līdz pat krastam – arī tur joprojām bija redzamas motora sakultās putas. Tieši tobrīd laternu gaismā spīguļojošais ūdens uzvilnīja un aprija pašu zemāko, peldētājiem un pīlēm paredzēto pakāpienu. Tas bija tikai viens mirklis, un tad jau viss atkal bija kā iepriekš. Ūdens šūpojās lēnām un tālu zem viņa.

P. pagriezās atpakaļ pret tilta tālo galu un atsāka gājienu pie meitenes, kura strādāja aiz viena no tāspuses izgaismotajiem logiem. Viņu sauca Sveta, un viņa vakara maiņā uzraudzīja ūdens attīrīšanas iekārtas. Viņi bija sarunājuši, ka P. atnāks viņai piepalīdzēt. Darba bija daudz, un Sveta strādāja vēl divās vietās. P. zināja, ka viņu sauca kā palīgu, ne mīļāko, tomēr vakarējā telefonsarunā izmestais: „Nevaru vien nociesties!” bija noturējis viņu nomodā gandrīz visu nakti.

Tagad viņš gāja nesteidzīgi un neskauda arī ātri garāmbraucošās mašīnas. Tās dārdēdamas izskrēja no tumsas, sasmirdināja gaisu ar saviem dūmiem un gāzēm, un atkal pazuda naktī. P. tā negribēja. Viņš cerēja – ticēja! – ka viņa piedāvās palikt taipusē, ļaujot vairs neuztraukties par kustēšanos. Tāpēc arī viņš bija rūpīgi nomazgājies un iesmaržinājies, vajadzīgās vietas apcirpis un zem vējjakas uzvilcis savu labāko džemperi. Par to viņš ilgi bija strīdējies ar mammu, tomēr beigās paklausīja. Citādi būs auksti, tā mamma teica.

Auksti nebija, tomēr P. vīstījās vējjakā, lai līdzgājēji nemana vecmodīgo rakstu uz krūtīm. Viņu bija pārāk daudz un viņi bija visur: gan priekšā, gan aiz muguras; daži vēl tikai kāpa pa trepēm. Vairums bija tikai mazliet vecāki par viņu pašu, un visi gāja vienā virzienā. Pa reizei kāds uzmeta skatu arī viņam, un viens otrs pat ķēmīgi uzsmaidīja, tomēr vairums vienkārši skatījās uz priekšu. Tā viņi šļūca pa tiltu sakumpušām mugurām, bet mirdzošām acīm kā tādi krusta gājienā izgājuši karotāji.

Tilta laternas vietām bija izsistas, un tumsas svītras mijās ar dzelteniem gaismas apļiem. Tajos palaikam ieslīdēja kāds tēls, uz brīdi sajūtoties kā aktieris kādā lielā izrādē. Dažam pat iztaisnojās mugura un gaita kļuva atsperīgāka. P. šādos brīžos mēģināja piespiesties margām un saplūst ar tām. Viņam svešinieki nepatika – un viņš zināja, ka tiem ir tāpat.

Iespējams, tieši tāpēc viņš arī gribēja būt ar Svetu. Viņi bija uzauguši kopā, spēlējušies vienā pagalmā, pazina viens otru labāk par vecākiem. Un pagājušogad viņš pēkšņi pamanīja, ka Sveta ir kļuvusi par sievieti.

P. pacēla skatienu pret tumsā spīdošo rūpnīcas logu, aiz kura, kā viņam šķita, gaida Sveta. Tas tuvojās soli pēc soļa, bet viņš joprojām nejuta tā siltumu. „Nevaru vien nociesties,” viņa bija teikusi, kad P. iepriekšējā vakarā viņu beidzot pierunāja satikties kaut vai darbavietā. Viņš pie sevis atkārtoja viņas vārdus. Tagad tie nez kāpēc izklausījās ņirdzīgi, un P. nodrebinājās, tik pēkšņi sajūtot savu nezināšanu.

Garām aizrūca vēl pāris mašīnas, un no tumsas atskanēja šļūkājoši soļi. P. blakus kāds noklepojās; pagriezies viņš ieraudzīja sagumušu puisi vējā sajauktiem matiem. Viņa seja bija saspringta, un piere – saraukta. „Sūdi būs, ne?” tas noteica, ejot viņam garām, un pazuda tumsā vēl pirms P. bija sapratis, ko atbildēt.

No patiltes uzvilnīja viegli šķebinoša ūdens un aļģu dvaka.

Vairs nebija šaubu, ka upe ir sākusi rūgt. Pietiktu nomesties uz vēdera, lai varētu ar sauju nodzerties. Tumšais ūdens kustējās lēnām kā piķis: uzmeta kūkumu un atkal ielieca muguru, atsedzot ūdensaugu vijumus un pilsētas drazas. P. paskatījās lejup un redzēja, kā laternas gaismas virmojošajā atspulgā izstiepjas un savērpjas viņa seja. Tad tā sāpēs saviebās un izšķīda ūdenī, atstājot viņu vienu pašu.

P. sāka iet ātrāk, pamīšus skatoties te uz strauji briestošo upi tilta pakājē, te gaismu ceļa galā. Tā bija sākusi raustīties, ik pa brīdim izdziestot un atkal parādoties.

Un tad viņš ieraudzīja pirmo vilni cauri margām uzšļācamies uz tilta. Iekaucās automobiļa bremzes, un P. redzēja, kā tas spalgi čīkstēdams sagriežas te uz vienu, te otru pusi, līdz beidzot izslīd cauri ūdenim.

Tikko mašīnai tas bija izdevies, parādījās nākamais vilnis, un P. pār galvu nolija auksts gāziens. Lūpas pārklāja smakojošas gļotas, kuras viņš strauji noslaucīja piedurknē, bet upe tūlīt pat viņam tās sagādāja vēlreiz. Viņam gribējās raudāt par savu bezspēcību un pamestību. Pat vecāki nebija viņu brīdinājuši par gaidāmo.

Gatavojoties jaunajam upes uzbrukumam, P. cieši piespiedās margām. Ūdens pacēlās pār tiltu kā valzivs mugura, un margas ar klusu tinkšķi salūza. Vilnis nokrita dažus soļus pirms P. un sašķīda lielās šļakatās, nokrāsojot asfaltu melnu līdz pat viņa kājām. Salkanā puvuma smaka lika P. aizspiest acis.

Tās atkal atverot, viņš saprata, ka netīšām ir pats sevi apķēris. Nekas nebija mainījies, notiekošais nebija izrādījies par sapni. Dažas laternas joprojām spīdēja, rādot salauztās margas un uz asfalta uzmestos netīrumus. P. garām pagāja vēl viens puisis tādu pašu sejas izteiksmi kā iepriekšējam. Netālu aizšvīkstēja mašīna kā abās pusēs aizdedzināts sērkociņš.

Tad upe izspļāva nākamo vilni. Tilts noraustījās un iegaudojās kā suns, kuram uzkāpts uz astes. P. atkāpās, muguru joprojām turot pie margām. Vilnis krita, un spējš rāviens viņu nogāza uz ietves. Viņa plaukstas piespiedās dūņām un ūdensaugu staipekņiem. Viņš pacēla galvu un redzēja, kā tilta tālais gals paceļas, tad lēnām pazūd ūdenī. Viņš pielēca kājās un metās atpakaļ pa pēkšņi izaugušo kāpumu. Asfalts bija mitrs, to klāja plāna aļģu kārtiņa, un P. tikai ar pūlēm turējās kājās. Ar katru soli kāpiens kļuva aizvien stāvāks un smagāks. Tilta gals neatlaidīgi slīdēja aizvien dziļāk ūdenī, un P. saņēmās pēdējam uzrāvienam.

Viņš paguva izskriet uz tilta drošās sākumdaļas vēl pirms tā sabrukšanas. Viņš pagriezās, bet neko daudz saredzēt nevarēja – tur joprojām trakoja viļņi, kuldami putās ūdeni virs tilta. Viņš piemiedza acis un redzēja vairākas mašīnas taisnā ceļā triecamies cauri ūdenim, izgaismojot nakti saviem lukturiem. Šķita, ka to pašu dara tie daži spulgači, kuri vēl nebija atkāpušies upes priekšā. P. redzēja, kā ap viņiem pašķiras ūdens un izgaist tumsa.

Viņš redzēja arī rūpnīcu ēnas un aklos logus to miesā, taču zināja, ka nav vēl gatavs mesties pie tiem, lai uzmeklētu Svetu un atkal iedegtu gaismu. Kad tilts kārtējo reizi sašūpojās, uzpludinot ūdeni līdz pat viņa kurpēm, P. apgriezās un devās pie kāpnēm.

Viņš zināja, ka mēģinās vēlreiz – citreiz. „Būs vien jāpaciešas,” viņš pie sevis nočukstēja. Ik pa laikam viņš izmijās ar kādu pretimnācēju, bet nu jau P. atkal bija aizvēris acis un dzirdēja tikai kluso un neatlaidīgo upes šņākoņu, tai arvien no jauna izvemjot duļķainus un smirdīgus viļņus, kas pamazām aizklāja visas viņa pēdas.