Vientulība. Viena no maucīgākajam lietām nebūšanā
kādā scēnā, mūvmentā, žanrā, nolāpītā stilā, apdauzītā hipsteru-adītāju-amatieru-pulciņā
vai vienkārši abrocīgo metēju kompānijā ir tā, ka nakts vidū, nekurienē
& tev reāli pietrūkst cilvēki ar kuriem parunāt par lietām. Kas tevi
sapratīs, kad esi piedzēries & arī kad neesi. Kuri ir kaut kur Francijā vai
arī nav. Vai arī nav vispār. Ar kuriem parunāt, kāpēc Shellac tā
spridzina, kāpēc „Ezītis Miglā” ir labākā cilvēku radītā multipilācijas filma
jebkad, kāpēc GSY!BE mūzika nenāk no šitenās pasaules, kāpēc El Topo
ir par dzīves & nāves jēgu, kāpēc zvaigznes ir tik labas, mierinošas, jo klusē
& nepiepišas par random lietām, kāpēc tu pusnaktī izraudot izbļauj dziesmu
par cilvēku, kuru pielūdz, bet agrāk ienīdi, par to, kāpēc visu bērnu dvēseles
nonāk paradīzes izplatījumā blakus Centrālajai Saulei ar speis-elektronu
eskalatoru, par to, ka rītdiena acīmredzot būs grūta, bet tieši tagad vieglums cilā
visus tos pasaules bāreņus kā mazas 5 kг hanteles, par to, kāpēc tieši sudraba
stari & kāpēc jums vienam uz otru plūst zilās gaismas enerģijas, par to, kāpēc
vakara krēslas miglās pazūd pat dzīves smagumi, kuros asaras pildīja dzelmei
nolemtās laivas.
|